superego refleksijas

1.5 gadus apslāpēt sāpes sevī un pusgadu tukšumu..
Un Ziemassvētkos sev atzīties, cik patiesībā nelaimīga esmu. Un ka pēdējais laiks kaut ko darīt, vai pazust pavisam. Tas ir bijis visgrūtāk - atzīt sev patiesību. Slēpties pašai no sevis un piesegt to visu ar ikdienišķiem prieciņiem un teikt, ka viss ir labi.
Bet nekas nav labi!
Ne darbs, kas atņem vairāk nekā tam pienāktos!
Ne personīgā dzīve!
Ne veselība!
Ne dvēseles stāvoklis!
Viss ir pavisam garām, ne tā, lai justos laimīga.
Un beidzot es to varu pateikt - ESMU NELAIMĪGA!!!
Un nebūt tagad nepaliek vieglāk, tikai smagāk, jo apzinies, ka viss kardināli jāmaina, lai vienkārši nesabruktu! Tagad vai nekad!

Un vel es izdomāju, ka tajos vakaros, kad neko negribas darīt un nav ko blenzt pa teļļuku, nekādu viņķeli lai sevi apslāpētu, nekādu internetu lai nosistu laiku, kad neko negribas un nekas neinteresē - ir jāiet staigāt, lai vai kāds laiks, kaut uz pusstundiņu. Jo man liekas, ka tā būtu ļoti vienkārša un efektīva sevis sapurināšanas un noskaņošanas metode.
Es nedrīkstu vairs nīkt, man jādomā tālāk, jādara tālāk, jājūt talāk par šo stundu, dienu un gadu! Man jādzīvo!
Tagad? Tā nav dzīve! Bet mazohisms, kas paslepies aiz sevis žēlošanas maskas! Pretīgi! Pati sev riebjos.