superego refleksijas

vakarnakt mākoņu aizsegā
zvaigzne klusi noasiņoja
neviens i neredzēja
tik šorīt sārtas švīkas debesīs
saulei lecot pasauli iekrāsoja
košāk par varavīksni


Varbūt Tu domā, kāpēc nevaru aizmirst, palaist vaļā, noslēgt šo lappusi uz mūžu?!

... bet varbūt, ja Tu noticētu tiem vārdiem, ko teicu Tev toreiz, bet ja varbūt Tu tagad mīlētu to, ar kuru esi kopā tā, kā es Tevi tad un joprojām, Tu mani saprastu labāk...
varbūt saprastu.., varbūt nenievātu un nenodotu tik ļoti kā toreiz...
varbūt... es spētu atkal to, par ko mani apbrīnoji..
vai tiešām man tagad jālūdz Tev, atgriez to, neturi tik cieši, atdod, jo tas nepieder Tev, ko devu, atdod man manu spēju - mīlēt!
vairāk neko no Tevis man nevajag - atdod, ko paņēmi un ...
nenovērtēji, atdod daļiņu manis!!! nē, ne tikai daļiņu, bet mana pamata - būtības!

Mums nevienam nav tiesību uz to, kas mums ir par lielu, ko nespējam nest un dot! NAV!!!