superego refleksijas

ir tādas skumjas un dziļas filmas, kas vedina iedzert ko stiprāku par tēju
un raudāt uz iekšu

tā arī bija pēc "Kuprainā kalna", izskrēju no kinīša, nopirku labu konjaku un ieslēdzos savās četrās sienās..

tā emocionālā spriedze un nespēja izmainīt neko, kā ar sasietām rokām..

ir tādas filmas, tādas man patīk visvairāk, ne jau lai iedzertu, bet justu līdz kaulam to, kam ikdiena pavirši paskrien garām..
zināt, ka vēl bez mana ir citi ļoti smeldzīgi stāst..

kušs.. klausīsimies klusumā..