superego refleksijas

es ļoti atvainojos visiem, kam sagādāju sirdsdēstus un rozīnes!!! Tikai jo vecāka kļūstu, jo vairāk atceros, ka man arī no šīs pasaules kaut ko vajag, ne tikai skaisti dot.
Karoče, nekariet man makaronus uz ausīm, es tāpat zinu, ka esmu labākā, un ja nē tad ļoti drīz tāda būšu. Kāpēc? Tāpēc, ka pamazām sāku beidzot apzināties savu vērtību un vietu dzīvē. Tāpēc, ka atļauties būt nejaukai un citu nemīlētai ir ļoti liela greznība un risks izstumtai pavisam. Un ticiet man vai nē, es jau nu zinu, ko nozīmē būt citu izstumtai, apsaukātai, apspļautai, piekautai un pat izvarotai un ne jau dēļ tā, ka esi slikta, bet pārāk laba, lai Tev acīs skatītos.

neaizmirstiet, draugi, sevi, savu vērtību šajā merkantīlisma un banalitāšu plosītajā pasaulītē, kur tikai retais atceras un redz skaisto ikdienā, jūt savā sirdī!

Par jums dzīvajiem un vismīļākajiem man!!! Par patiesu dzīvi bez izlikšanās!!! :)