superego refleksijas

Tik vakarā mājās kāpjot, žurka noskrēja gar kājām.. brr Viņa gan izskatījās vairāk sabijusies kā es, ātri nozuda.
neliels šoks un Tu atceries, kas ir realitāte, ka pilsēta nav tikai civilizācija un spožas gaismas tumšos vakaros un naktīs, tā arī tāda- netīra, piesmieta vazaņķe. Dzīve nenotiek tikai skaistās savrupmājās un sakoptās ielās, arī notekās, smirdošos kanālos un mitros, sapelējušos pagrabos..

dzīve, dzīvība ir visur arī nespēkā un nevēlmē dzīvot..
jo vairāk mēs aizmirstam pat dzīvi aiz stūra, aiz mūsu aklajām mugurām, jo vairāk attālināmies no realitātes .. no patiesības, kuru tā vienmēr esam alkuši atklāt/uzzināt...

citreiz ir ļoti grūti tādai patiesi atvērtai, kailai iziet ielās, braukt sabiedriskajā transportā ar daudz svešiem cilvēkiem, sejām bez savas telpas un redzēt visu, īpaši to, kas ir neglīts un tik ļoti durās acīs... Vieglāk ielīst savā čaulā, kā darām mēs visi, lūkoties apkārt pusaklām acīm, lai pēc iespējas mazāk redzētu no tā, kas apkārt, no svešā, no dzīves.., ka tik neieskatīties kādam acīs, neuzgrūsties virsū, nepētīt tik izaicinoši, uzkāpjot uz iespējamajām varžacīm/kompleksiem. \\\\būt, nebūt.. Vairāk nebūt, nekā dzīvot te šajā vietā un laikā.

tik tuvu nebūt mīlētam cilvēkam ikdienā kā svešiem, kuri(ne visi protams) neredz tālāk par degungalu un savām bailēm no dzīves...
bet var būt un ir interesanti, kad skaties, kur gribi, kad elpo dziļi un nenovērsies, ja kāds cits ieskatās Tev acīs... tā vienkārši un brīvi..

elposim, baudīsim, dzīvosim dzīvi pa īstam un no sirds.. :)

Lai jums izdodās, mani mīļie! :)

P.S. Jebkurš, reiz bijis kādam svešinieks - Tavs tēvs Tavai mātei, Tavs draugs, paziņa, un TU.