superego refleksijas

nav ko rakstīt, bet jūtos tik, tik pārpilna visa kā, ka varētu liet aumaļām, bet nesanāk. "Paņemu baltu lapu, rokā spalvu", un tā sēžu pusstundu, ne jau laužot galvu, ko rakstīt, ko nē, sēžu un jūtu - ne tikai savu mitro ādu, taustiņus glāstam pirkstu galus, jūtu sevi, savu dzīvi, dvēseli asinīs pulsējam cauri. Patiešām ir labi, kaut savādāk kā jebkad.

Nesaprotu, vai esmu, vai tomēr neesmu iemīlējusies kādā? Bet noteikti ko līdzīgu jūtu, varbūt ne kādā konkrētā personā, bet dzīvē.. Nezinu, tās man ir jaunas izjūtas, tāpēc te šajā krastā sēžu viena un tās baudu.. nepavisam nejūtoties vientuļi.. :) .. nepavisam viena