superego refleksijas

nezinu kā to saukt, slikti, labi, jocīgi, dabiski, ierasti, kretīniski? Vienalaga man kā sauc, neesmu burta kalps un ieročnesējs, bet man nav vienalga kā justies, kā domāt, kā reaģēt, kā būt un nepazust visā..
Bieži tā kā pretrunās, bieži kā aptraipīta jūtos, bieži domāju, ka tāds pamesls vien esmu, niecība, dzīvnieks un nekāda pelnrušķīte, skaistulīte, labā sarkangalvīte, kas ļausies apēsties, vai labā feja un godīgā tružeņica. Un tik pat bieži - kā kļavas lapa zarā, kas līgojas vējā, klausās tā dziesmās, bet neskrien līdzi, turas pie savas būtības spīvi, kā liedaga vilnīši, kas glāsmaini glaužas pie kājām, kā kalni, jūras un okeāns ikdienībai cēli pārī, jūtos kā kaut kas vairāk nekā mans drēbju skapis, tehniskais aprīkojums, bankas konts, darbs un pienākumi, citu iedomas un apsvērumi.
Jūtos, jūtos, jūtos.. vai tikai tāpēc tā, ka cilvēks nav tikai dvēseliski garīgs radījums, bet arī miesa un asinis?
Vai iespējama harmoniska saskaņa starp abiem ne tikai kompromisu pakļauta līdzās pastāvēšana?
Jā, es jau no bērnības sapņoju par neiespējamo. Bet es bez šīs ticības nevaru, pavisam ne. Kad mans gars sēro, miesa tam līdz. Kad miesai prieks, gars priecājas līdz, jo viņš man tāds viegls, gaisīgs un mīļš, ļoti līdzi un citādi jūtīgs..
Šis tāds brīdis(diena) kad gribas pabūt vienai, nevis traukties mežonīgos auļos pasaulīgajam līdz. Es gribu būt brīva, un ne tā kā jūs to saprotat.