superego refleksijas

Vienu gaišu rītu
Pat ja nebūtu saules,
Un auksts lietus lītu,
Es dvēselē saskatītu - gaismu!
Pār maldiem un aizaugušiem ceļiem
Es to nestu tur
Kur vistumšākos kambaros
Cilvēki aprakuši dvēseles dzīvas -
Kopā ar bailēm un sāpēm no neticības!

Caur mīlestību viņa manās krūtīs strāvo,
Deg, liesmo, izgaismo ik šaubu blāvo
Par rītdienu, par nezināmo, tālo,
Par dienām, kuras jānodzīvo!

Kā lāpu, sveci, zvaigzni spožu,
Es nedomājot, viņiem savu gaismu došu,
Lai atplaukst acis, lūpas smaidā,
Lai atnāk gaišs rīts,
Ko tik sen jau
Viņu dvēsles gaida!