superego refleksijas

Mīlestības vēstules.


Aiz loga ābelei pumpuri rosās, vēl vienu dienu un sprāgs tie pušu. Tieši tai, kas aiz loga tie ir maigi rozā, cerību un sapņu pilni par skaistām dienām, ko līdzi nes sev pavasaris.
Pavasaris – laiks, kad viss dabā atjaunojas, plaukst ar tādu vieglumu un prieku. Laiks, kas cilvēkiem liek plaukt līdzi, pārkārtot un uzkopt savas mājas, dārzus, tiek pārskatītas mantas un drēbju skapji, daudz kas no vairs nevajadzīgā izmests ārā, kā arī nejauši atrastas sen piemirstas lietas, kas atgādina par reiz pieredzēto...
Tā es viņas atradu šopavasar starp veciem studiju pierakstiem, dokumentiem, sen nomaksātiem kredītu atmaksas grafikiem un dzejoļu lapiņām.
Tik daudz viņu bija - trīs lielās mapes - no vairākiem cilvēkiem, arī tās, ko pati ar roku rakstīju pirms nosūtīt pa e-pastu. Gadiem saudzētas un krātas, nesadedzinātas. Tik dažādas kā cilvēki, kuriem nosūtītas. Bet tagad, kā aizverot apdzeltējušas, bet ļoti mīļas grāmatas lappusi, es atvadījos no tām, pārlasot tikai dažas no pirmajām un dažas no pēdējām. Pēdējos piecos gados nav bijusi uzrakstīta neviena, kaut nebiju viena.
Tās lika man aizdomāties par to, kā cilvēks cilvēku ietekmē, kādas pēdas atstāj tā dvēselē, kad ceļi šķiras. Kādu gaismu vai tumsu dod, esot blakus, ilgojoties, cerot, atklājoties, ļaujot ieskatīties dvēselē – savā mīlestības vēstulē. Cik smalki ir tie dvēseļu pavedieni, kas mūs sasaista ar kādu vairāk par kopējām interesēm un nodarbēm, jo mēs jau neesam tikai tas, ko ēdam, velkam mugurā, ko runājam un darām ikdienā. Mums ir dvēseles, kas runā citā valodā, kas arī jāpaēdina tāpat kā miesa, lai izdzīvotu, lai rastu prieku un harmoniju esot šeit un tagad uz planētas Zeme.
Es neskumstu par to, kas bijis, bet priecājos! Lai kā ir mīlēts un ciests, lai kā dzīvots, visskaistākās vēstules ir saņemtas un nosūtītas cilvēkam, kas nekad īsti nav satikts, ar ko nav būts kopā, pareizāk sakot, ir būts kopā tikai vēstulēs.
Pārlasot vēstules, sadzirdēju sirdi man klusi čukstam ausī – aizraksti tagad. Un es aizrakstīju tam pirmajam cilvēkam, kas tik daudz gaismas un skaistā sējis manā dvēselē toreiz un licis tai lidot. Deviņi gadi jau pagājuši no tā laika notikumiem un jūtām. Es saņēmu atbildi, un manī atkal atgriežas gaišais prieks un vēlme rakstīt vēstules - pilnas skaistu un sirds teiktu, patiesu vārdu.
Tagad es zinu, ka reizēm dzīvē nevajag ļoti daudz, nevajag visu, bet pietiek ar to gaismu, ko spējam dot otram, pretī neko neprasot. Tas ir vērtīgākais, kas mūsos ir, un ko citiem neaizmirst, lai arī cik ilgs laiks būtu pagājis.
Visas tik ļoti glabātās un sargātās mīlestības vēstules es palaidu vaļā, viņu te vairs nav. To vietā nāks citas - vai labākas, vai skaistākas, es nezinu, cik manī šobrīd gaismas. Bet es sākšu rakstīt no jauna.