superego refleksijas

No katra telefona zvana un sms es saraujos kā no elektrīskās strāvas pa vaļējiem nervu galiem!
Es ceru, ka, jo man smagāk un sāpīgāk, Tev vieglāk. Citādi neredzu tādai spīdzināšanai jēgu. Citādi sanāk, ka man bija taisnība un Tu kļūdījies, atsakoties no mīlestības, tāpēc tagad plosies kā traks cunami, nekur nerodot sev miera, lai arī ko un ar ko darītu.
Tavs sirdsmiers ir manās rokās.

Kas grēks, kas svētums, kā lai es to zinu?
Viss vienā gadu krūzē kopā lijis,
un velti dzīves hieroglifus minu,
jo aizmirsies, kāds mīklas sākums bijis.

Vairs mani neskūpstīs ne debesīs, ne ellē,
vien zemei pieder rožu kaislā smarža.
Kamdēļ gan tad kā mūks lai slēdzos cellē
un nejūtu, cik salda sāpju garša?

Un kas par to, ja man vairs sen nav māju
ne sirdij un ne kājām piekusušām?
Es dzīvi mīlēt ļaužu drūzmā gāju -
un dziesmu diezgan pietiks visam mūžam.

Un, viena klīstot, piekusušās rokās
es sirdi auklēšu kā bērnu slimu
un dziedāšu par dzīvi pilnu mokām,
ko tikai mīlēt vien es kādreiz dzimu.

(A.Skujiņa)

vēl nava dzimis
zemes virsū cilvēks,
kas nedos visu savu
mūža laimi
par dzīves pavasara skaisto puķi -
mīlestību.
(c)