superego refleksijas

nezinu kā to saukt, slikti, labi, jocīgi, dabiski, ierasti, kretīniski? Vienalaga man kā sauc, neesmu burta kalps un ieročnesējs, bet man nav vienalga kā justies, kā domāt, kā reaģēt, kā būt un nepazust visā..
Bieži tā kā pretrunās, bieži kā aptraipīta jūtos, bieži domāju, ka tāds pamesls vien esmu, niecība, dzīvnieks un nekāda pelnrušķīte, skaistulīte, labā sarkangalvīte, kas ļausies apēsties, vai labā feja un godīgā tružeņica. Un tik pat bieži - kā kļavas lapa zarā, kas līgojas vējā, klausās tā dziesmās, bet neskrien līdzi, turas pie savas būtības spīvi, kā liedaga vilnīši, kas glāsmaini glaužas pie kājām, kā kalni, jūras un okeāns ikdienībai cēli pārī, jūtos kā kaut kas vairāk nekā mans drēbju skapis, tehniskais aprīkojums, bankas konts, darbs un pienākumi, citu iedomas un apsvērumi.
Jūtos, jūtos, jūtos.. vai tikai tāpēc tā, ka cilvēks nav tikai dvēseliski garīgs radījums, bet arī miesa un asinis?
Vai iespējama harmoniska saskaņa starp abiem ne tikai kompromisu pakļauta līdzās pastāvēšana?
Jā, es jau no bērnības sapņoju par neiespējamo. Bet es bez šīs ticības nevaru, pavisam ne. Kad mans gars sēro, miesa tam līdz. Kad miesai prieks, gars priecājas līdz, jo viņš man tāds viegls, gaisīgs un mīļš, ļoti līdzi un citādi jūtīgs..
Šis tāds brīdis(diena) kad gribas pabūt vienai, nevis traukties mežonīgos auļos pasaulīgajam līdz. Es gribu būt brīva, un ne tā kā jūs to saprotat.

kā manā žurnālā - gaiši burti uz tumša fona. Ne kā krīts uz melna, bet ka cauri spīd tumsai..
:)

Viņa bija pašā plaukumā, viņa bija uz skatuves, viņas diskus pirka puspasaules, viņas koncerti bija lieliski šovi, viņa bija slavas un panākumu zenītā. Un te vienu dienu viņai atklāja vēzi. Viņai bija jānokāpj no skatuves un jācīnās. Pagāja 2 gadi, viņa atgriežas. Vai būs kā bija, vai labāk vai sliktāk un vai slimība ir līdz galam pievarēta? To mēs uzzināsim tikai vēlāk.
Vienmēr kaut kas tāds nošokē, atkal kādam tuvam, tālam, bet talantīgam vai vienkārši labam cilvēkam nāvīga diagnoze. Sāpīgi, ka tā ķer tos labākos un vērtīgākos sabiedrības indivīdus. TĀ IR KLIEDZOŠA NETAISNĪBA, lai ar kādiem saukļiem, reliģijām un filozofijām izskadrota!
Nav lielākas uzvaras kā pār savu nāvi! Viņai tas izdevās, daudziem man zināmiem cilvēkiem un paziņām nē.
Šajā stressa, agresijas un merkantīlisma laikmetā, kad masu mēdiji pelna milzu summas uz cilvēku nelaimju un skandālu rēķina, man ļoti pietrūkst rakstu un interviju ar cilvēkiem, kas izgājuši elli, nezaudējot sevi, savu pozitīvismu. Tā kā smaida viņi, nesmaida neviens, nē, vēl tikai mazi bērni! :)
Par jums!