superego refleksijas

Montiņ, piedod, ja vari. Ja nevari aizmirsti. Es todien ļoti slikti jutos gan fiziski gan garīgi, beigu beigās iekritu sevī un netiku ārā.. noraudājos un aizgāju gulēt. Nu jau man ir labāk. Dažreiz tā gadās, ka saceros uz kaut ko, bet pietrūkst enerģijas to realizēt un nākas piečakarēt citus. Un tur nav nekā personiska, tikai pašas neprasme tikt ar sevi galā. Piedod, ka tā, bet arī tāda es esmu - nekāda. :/
Es atbraukšu no Alpiem, uzkrājusi jaunu enerģiju un ja Tu vēl vēlēsies, satiksimies. Neņem ļaunā. Tu taču mani saproti, Montiņ, un labāk par citiem.

Neraudi, dvēselīte.
Neskaties atpakaļ.
Tavās rokās varavīksne
Plaukst no asarām..

Neskumsti, dvēselīte.
Aiz mākoņiem spīd tā.
Tā Tavu sirdi sasildīs.
Tā saulīte vienīgā.

Nepadodies, dvēselīte
Dzīves grūtībām.
Tavās rokās varavīksne
Plaukst no asarām..

Bet ja dienās bargās, sūrās
Tavi ceļi ļims,
Pat ja malā nostums pūlis,
Nepadodies, dvēselīt!

Tici rītdienai aiz stūra,
Kas ar sauli nāk -
Vieglām kājām, gaišu prieku
Tevi spirdzināt!

Atstāj grūtās dienas vējam,
Kas tās izkaisīs -
Laukā, kur reiz prieku sēji,
Dejodama debesīm..