superego refleksijas

reizēm esmu domājusi, kā daudzi norautos no šoka, ja es iespētu to, ko patiesībā varu, kam esmu radīta. (nē, nav runa par maniakālām izdarībām! :D)
bet varbūt ir pienācis laiks nedzīvot, kā citiem vieglāk/vienkāršāk, bet pašai!??! Jo kāda jēga man nojūgties, citi tāpat neko nesaprot/īs. Tulko pa savam. Es nemaz neapskaužu viņus, kurš tad to var iedomāties, kas īstenībā es esmu un kas ar mani notiek?! Dzīvojot citiem, pati esmu pazaudējusi, pirmkārt, savu pašvērtējumu. Bez tā nevienam neko nepierādīsi. Stutē, cik gribi, bet cilvēka dabā ir izlaisties un uzgulties pavisam uz Taviem brīvprātīgā pleciem. Da nahuj tādu dzīvi, mēs visi esam dzimuši brīvi, darīt to, ko mīlam un gribam!
Vismaz vienreiz vajag pamēģināt, lai nebūtu dzīves nogalē jānožēlo neizmantotās iespējas un mēģinājumus riskēt, darīt, būt tur, kur sirds iet...