superego refleksijas

Piecas minūtes iesildīšanās, bet spēlēšanas vietā stunda bimbāšanas. NU nav taisnības pasaulē. Un kad gāžas, tad gāžas viss, kas var uzgāzties!!! :(( Šoreiz man ir 100% alibi činkstēšanai! Atbraucu no Austrijas - pirmais treniņš , kreisajai kājai nags salauzts, nākamajā treniņā izsists labai rokai īkšķis, vēl tas nebija sadzijis un nu uzlecu uz savas potītes. Ai kā nobimbājos, un ne jau par ellīgi sāpošo potīti, bet par to, ka divas nedēļas vakaros varēšu pampt pie telēķa! ble ble ble un tā priecājos, ka laicīgi no darba tiku prom, ka varēšu parikšot. Vēl tagad sirsniņā sāpe. Nu ko darīt, ja vienīgā narkotika, ko regulāri lietoju - basis. Veselā miesā - vesels gars(tipa tautā runā) A kas tagad tur iekšā darīsies??? Vē, tā jau bij tāds garīgs sašļuciens pēc atgriešanās tēvzemē. :(
Kaut tik ātrāk viss sadzītu, bet man takš viss tik lēnu notiek, arī dzīšana, vienreiz pat pārbaudīja, vai naf diabēts. Tpu ti neko neatrada.

Garīgais uz zālēm un saitēm tagad sastiķēts, turas. Vot tā. Maz jau tā prieciņa dzīvē - paēst, padzert un pastilot pa laukumu, deldējot riepu. Un ka to pašu noņem tad bimbājiens kā histēriskam bērnelim, kuram nenopērk mantiņu, klāt.

Nu vismaz vienu dziesmiņu šovakar piebeidzu. Njā un kad man sakrāsies dūša to visu, kādam spečukam parādīt, kad sirmos mati un ledāji anktartīdā izkusīs? Johaidī, vajag mūzu vai vienkārši labu, gudru cilvēku, kas pagrūstu to pussolīti, kas palicis līdz bezdibenim, kurā it kā baidos, bet ļoti gribu iekrist.

P.S. Dusiet mierīgi, draugi un nesaspārdiet savu tuvāko, vēl satraumēsiet... sevi :P