superego refleksijas

nomirt šobrīd pat liekas labākā izvēle.

nedēļu izmisīgi esmu centusies visādos veidos pateikt, cik slikti jūtos, bet nekā. Vai tiešām nazis sirdī, kad jau būtu par vēlu, Tevi pārliecinātu???!? Esmu tuvu tam. Un tad, ka viss sliktais sakrīt vienā! Kā var to, kas mīl/ko mīl atstāt pēdējā vietā???! Tipa nekur jau nepaliks? Vai kā???? nesaprotu.
Jo es varu kliegt, varu raudāt, bet Tu to nedzirdi, visi citi Tev svarīgāki!!! Tā jau tas ir cilvēka dabā, neredzēt, kas deguna galā!
Tik slikti vēl nav bijis nekad. Bet Tu maldu ceļus ej, un domā, ka tā tik tāda mana poza, spītība. Neredzi vai negribi redzēt, cik ilgi esmu cietusies/cietusi(visu ko, ne tik daudz attiecības), cik ilgi turējusies, centusies būt stipra, neievainojama! Un, kad tikai Tu vari palīdzēt, būt blakus, lai nesabruktu, Tu dari visu, lai es sabruktu. Nežēlīgi stulbi...! Mīlestība????!!! Kurā pakaļā, bļedj, viņa ir??????????!!!!!!!!!!!!!!!!! Ja Tu tik viegli to nomaini pret visu, ko citu?! Bet mani noliec kaut kur, kaut kad, kādā dibenplāna savas dzīves scenārijā!

Šobrīd, esmu kā ķirurga uzsplēsta un neaizšūta sirds pēc operācijas, kurā centās izgriest audzēju - mīlestību! Tikai kāda vella pēc???!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! ble

viss. nav vairs nav spēka cīnīties. vari mani nogalināt, visas elpināšanas trubiņas un skalpekļi Tavās rociņās. dari, ko gribi! Jo ja tiešām tā ir mīlestība, tā mani nenogalinās, pret šo vīrusu esmu imūna, pati to radījusi........

Lai Dievs ar mums, mīļā!!!!!!!!!!!