Es nejūtu Tevi!
Es jūtu mirstoša gulbja pieskārienus.
Es jūtu visu, kas bijis, kas nāks,
Kā dienu nomaina saules aptumsums katru nakti
Un Tavus soļus, kas garām man skan.
Es jūtu lietus dvašu, kad tas liek putekļiem slāpt,
Kas sapinušies nogurušās kājās un nomāc krāsas.
Es jūtu tukšuma glāstus kā lāstu,
Ko atstājuši mantojumā spēji izkliegti vārdi.
Es jūtu kā trombs klejo krūtīs un meklē sirdi,
Lai atslēgtu un padarītu vāju.
Es jūtu vēja saltos glāstus agrā pavasarī.
Es jūtu nedzīvoto dienu sāpes, zaudējot prātu.
Tikai nejūtu Tevi, par tālu!
Tikai nejūtu Tevi, jau sen
Šķīrušies ceļi, kas krustojās!
Logi aiznagloti un nakts aiz muguras stāv.
Es jūtu visu, kas bijis, kas nāks,
Kā dienu nomaina saules aptumsums katru nakti
Un Tavus soļus, kas garām man skan.
Es jūtu lietus dvašu, kad tas liek putekļiem slāpt,
Kas sapinušies nogurušās kājās un nomāc krāsas.
Es jūtu tukšuma glāstus kā lāstu,
Ko atstājuši mantojumā spēji izkliegti vārdi.
Es jūtu kā trombs klejo krūtīs un meklē sirdi,
Lai atslēgtu un padarītu vāju.
Es jūtu vēja saltos glāstus agrā pavasarī.
Es jūtu nedzīvoto dienu sāpes, zaudējot prātu.
Tikai nejūtu Tevi, par tālu!
Tikai nejūtu Tevi, jau sen
Šķīrušies ceļi, kas krustojās!
Logi aiznagloti un nakts aiz muguras stāv.