Aizdomājos par ko citu. Vakar mana lielā vēlme diskutēt atdūrās pret pretspēlētāja nostāju kā mūra sienu - neesot vērts diskutēt, jo sarunai nav paredzams atrisinājums. Atzīšos es apmulsu mazliet, jo man vienmēr ir šķitis, ka diskusija nav nedz mīkla, kurai vajag atrisinājumu, nedz cīņa, kurā vajag uzvarētāju. Manā skatījumā diskusija vienmēr ir bijusi kā prāta asināšana un viedokļu apmaiņa, kurā katrs visbiežāk paliek pie sava, bet ir nedaudz bagātinājies ar idejām un informāciju. 

Tikko biju traki centīga un atvēru svešvārdu vārdnīcu:

DISKUSIJA [< lat. discussio satricināšana] - kāda strīdīga jautājuma apspriešana sapulcē, presē, privātsarunā; strīds.

Tā nu tagad sēžu un domāju par diskusiju nozīmi un jēgu. 

Latvieši, rādās, tomēr ir uz kašķēšanos un taisnības meklēšanas orientēta tauta - skaidrojumā parādās tādi vārdi kā strīdīgs un strīds. Un te nu sanāk, ka manam sarunas biedram bija vairāk taisnības kā man, jo strīdas jau parasti ar vēlmi atrisināt jautājumu vai vēl labāk uzvarēt strīdā.

Tomēr man pašai labāk patīk latīniskā vārda nozīme satricināšana, kā mana viedokļa, kā kripatiņas mana pasaules skatījuma satricināšana, dodot prātam zināmu devu svaiga gaisa un jaunu ideju maisījuma, lai turpinātu produktīvu informācijas apstrādi un, pats svarīgākais, pārstrādi vērtīgākā formātā.