Toties šoreiz (gribēju jau rakstīt šogad, bet sapratu, ka maķenīt esmu nokavējusi; nu kādas dienas divas) šim pasākumam (lasi: refleksijai pie tējas krūzes) veltīju krietni daudz laika. Iespējams, daudz vairāk laika nekā pēdējos piecos gados kopā. Un roku uz tās vietas, kur jābūt sirdij, liekot, varu apzvērēt, ka tas nebija ar nolūku (nedz mazohistisku, nedz pseidointelektuālu); pirmo reizi bija sajūta, ka vajag. Vajag šo to pārdomāt, sakārtot pelēko šūniņu plauktos un, pats galvenais, mazliet (varbūt mazliet vairāk kā mazliet) ar sevi vienoties. Daļēji, šķiet, pat sanāca, bet to jau laiks rādīs. Lai nu kā, dalīties ar pārdomu augļiem gluži negrasos; pietiek jau, ka vajadzēja atzīties pašā muļķības vainagotajā procesā, jo traki sapriecājos par savu vecuma neglābjamo tuvošanos.

Savukārt šīs dienas prieciņš bija atklāsme, ka 2012to esmu sagaidījusi ar tieši nevienu jaunu (vai nospodrinātu vecu) apņemšanos. Tik neizmērojama sajūsma no manas puses saistībā ar šo faktu ir nevis tāpēc, ka esmu nonākusi bezmērķīgas eksistences pašplūsmā bez vēlmes dzīvē ko mainīt, bet gan, jo beidzot esmu tikusi līdz tādam brieduma stāvoklim (par lielu pārsteigumu sev), ka lēmumus sāku īstenot uzreiz nevis rīt, pirmdien vai nākamajā gadā. Jā, jā - uzreiz. Un neticēsiet, bet tā ir samērā laba metode, kā realizēt mērķus. 

Vispār jūtos traki lepna par sevi un tā.