| cauri miglai uz bērnību |
[4. Sep 2011|23:49] |
| [ | jūtos |
| | savādi | ] |
| [ | skan |
| | Guns N' Roses - November Rain | ] |
Baltais halātiņš godīgi un skaisti novietots uz pakaramā istabas stūri un nagi atkal atguvuši piedienīgu garumu un zaudējuši arī spilgti rozā krāsu, kas nozīmē, ka esmu gatava savam ceturtajam cīņas gadam ar medicīnu. Un kas vēl svarīgāk - esmu nopelnījusi iespēju ieritināties savā lielajā gultā, ļaujot kailo augumu ietvert siltam, baltam halātam (un nē, šis nav dakterīšu halāts, bet gan tāds liels un pūkains), un beidzot ieklabināt te pārdomas un atmiņas, kas galvā skan jau visu dienu. Klēpī mans violetais datorbrīnums, blakām šodien atvestie āboli un glāze brendija, jo vajā nelāga aizdoma, ka šīs nedēļas nogales piedzīvojumos, tomēr kādā brīdī būšu mazliet nosalusi.
Rīts, protams, sākās ar klusu lādēšanos no manas puses par to, kurš vispār ir izgudrojis agrus rītus, jo šajā nedēļas nogalē par kvalitatīva un kvantitatīvi pietiekoša miega daudzumu runāt būtu mazliet smieklīgi. Paldies, Dievam, šis īgnums pāriet līdz ar ierasto rīta tēju un tad klāt piezogas arī apziņa, ka šī būs laba diena un ka nudien gribas braukt.
Tad nu sapucējamies un abas ar mammu dodamies ceļā, vēl līdzi paķerot arī viņas māsu. Esmu tikusi pie stūrēšanas un lepni uzskrūvēju savu princešu troni, lai vispār redzētu pāri stūrei. Braucam. Galamērķis - Ērgļi.
Un tad pēkšņi, aptuveni pie Ogres, mūs pārsteidz migla, pārsteidzoši bieza un dīvaini zilganpelēkā nokrāsā. Tālākais ceļš šķiet kā pārvietošanās pasaku valstībā, kurā itin viss ap mani ir mazliet biedējošs un tajā pašā laikā ļoti skaists un valdzinošs (nepieciešamība izmisīgi mēģināt saskatīt ceļu gan man laupīja nedaudz mirkļa romantikas). Un brīdī, kad man šķita, ka vēl dīvaināks brauciens nevar būt, migla pazuda tik pat pēkšņi, cik parādījās, un mani pārņēma nepārvarama sajūta, ka es esmu izbraukusi cauri laika mašīnai un atgriezusies bērnībā.
Ienākot dzīvoklī, saprotu, ka nekas tā īsti nav mainījies - tā pati smarža, kas bērnībā, un it katra lieta joprojām ir tajā pašā vietā, kur pirms gadiem trīspadsmit. Jā, Veltai vienmēr ir patikusi kārtība itin visā, un es spēju tikai apbrīnot šo kārtību, kādā ir viņas māja un arī viņas prāts, tik ļoti cienījamajā deviņdesmit pirmajā viņas dzīves gadā, pie tam ar gandrīz zaudētu redzi. Un šeit manam stāstam piezogas mazliet skumju. Es gluži kā bērnībā sēžu uz paklāja viņas viesistabā un man rokās ir flomāsteri, tikai šoreiz es nekrāsoju bilžu grāmatu, bet gan rakstu milzīgus uzrakstus, ko likt klāt dokumentiem un zāļu iepakojumiem, lai viņa spētu atrast, kur kas atrodas. Vienīgais, kas glābj no skumju uzmācīgā tuvuma, ir apziņa, ka daru ko tiešām derīgu, un pateicīgais smaids Veltas sejā liecina par to pašu.
Kad mēs dodamies pastaigā ik uz soļa ir mana bērnība, kas liek smaidīt platu jo platu smaidu. Un atkal es eju līdzās ''lielajiem'', tikai es vairs neesmu ''mazais'', un nu balstu to roku, pie kuras maza būdama turējos. Un diskutējam un runājamies mēs visas, un sarunas ir gluži tādas pašas, kādās apbrīnas pilnām acīm klausījos bērnībā.
Reizēm vajag tikt aizmestam atpakaļ bērnībā, lai apjaustu, ka pilntiesīgi esi nokļuvis ''lielo'' frontē. |
|
|