4/1/09 04:36 pm
Tagad tikai jāieķiķinās un jāiespiedz kāds hits, teiksim, Cosmopolitan sauklis: juhū, mana fantastiskā dzīve! Pritī leim. Esmu izstaigājusi savu rajonu krustu šķērsu, atbrīvojusi bankas kartes no pēdējās naudas, šo to iemijusi pret eiro, šo to atlikusi mārciņām. Elektropreču veikalā satiku bijušo skolasbiedru ar solārijā iededzinātām brillītēm stāvam aiz letes un sniedzam derīgus padomus ļoti svarīgos jautājumos. Viņš tad arī ar pārliecinošiem argumentiem sagrāva manus plānus šodien iegādāties štruntiņu, kurš ļauj ieštepselēt mūsu elektroierīces Apvienotās Karalistes kontaktligzdās. Redz, Latvijā es varot dabūt tikai to, kurā briti sprauž savējās. Saņēmu norādi doties uz jebkuru benzīntanku, lai tikai par vienu mārciņu beidzot dabūtu pārveidotāju tur uz vietas. Ēē... nu labi. Štrunts par fēnu, bet man tiešām vajadzēs nenomirušu datoru.Interesanti, ka es nekad neko nesāku darīt, kamēr atlikšanas dēļ nejūtos katastrofāli slikti. Tas attiecas ne tikai uz akadēmiskajiem pienākumiem, bet arī tik triviālu procesu kā gatavošanās šādiem pārbraucieniem/pārlidojumiem. Blabla, šobrīd man vajadzētu nevis dzīt muļķi, bet atrast atbildes uz jautājumiem: Kur ir mana plānā jaka? Kāpēc melnā blūze netīra? Kas, pie velna, noticis ar zemo laiviņu zolēm? Kurš [viltīgi skatās] manā vietā rakstīs bakalaura darbu?
Šā vai tā, man patika tas, ko vakar teica Stendzenieks (mārrutks zina, ko viņš tur citēja): sirdsapziņa ir kā kāmis. Vai nu guļ, vai grauž. Tad nu zinot, ka neesmu krogotājtips, vakaros varbūt varēšu sēdēt viesnīcā un rakstīt scenāriju + BD (arī tāpēc man !vajag! to pārveidotāju). Īsāk sakot - lai miers manā prātā un koferī kārtība.
7
5.8
4.7