Chambre avec vue

9/11/08 09:10 pm

Pēkšņā neveiklības uzplūdā noplēsu vienu no sava karekļa - Etnas lavā darinātā Sicīlijas simbola kājām. Bija smuka trīskājaina sieviete, tagad kaut kāds ķēms.
Un vēl - izdomāju draugos.lv paklausīties "ēnas", bet dziesmas vairs nevar dzirdēt pilnā apjomā. Šņuk, klāt saplēstam kareklim arī aprauts kaifs.
Mani tikko skaipā uzaicināja sešpadsmitgadīga Zīlīte Mellenīte.

• 2 pateica
• saki vien

9/11/08 02:40 pm

Var jau būt, ka ikvienu un visur vada savtīgas intereses, taču šoreiz es tam neticu. Viņš nereklamējas - viņš vienkārši ir jauks!

• 2 pateica
• saki vien

9/10/08 11:51 pm

Joprojām nespēju izšķirties starp novecošu ilgi un skaisti un gribu palikt mūžīgais bērns, Pītera Pena stilā plivinoties pa pasauli pāksts kostīmiņā. Būt vecam manā bezkaunīgajā, nepateicīgajā izpratnē nozīmē - būt citiem par apgrūtinājumu. Ļauni, bet godīgi.
Kā sacīja kāds pasniedzējs, vienīgais, ar ko tu tad vari būt kādam vajadzīgs/noderīgs, ir tavas smadzenes. Nezinu. Šovakar kāpņutelpā satiku kaimiņieni no 2. stāva. Viņa ir pensionāre, un, ja neņem vērā random kaimiņus, tad vienīgais viņas sarunbiedrs ir mazs šunelis. Ja es nepazītu viņu nedaudz tuvāk, domātu - parasts, pēc komunikācijas noilgojies tantuks. Bet nē, katrreiz, kad saskrienamies kāpnēs, uzzinu par viņu ko jaunu. Tad nu rodas jautājums - kāpēc nevienam nav vajadzīga bioloģijas doktore, pieredzējusi akadēmiķe ar apbrīnojamu humora izjūtu un visumā pozitīvu attieksmi pret dzīvi? Kur ir tie viņas "dzīves gudrības mantotāji"? Nav.

Šodien tante uz manu apvaicāšanos "kā klājas?" atbildēja ar mūsdienīgu ierēcienu un pantiņu:

"Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama
Kad pārnāku mājiņās, reizēm nobirst asariņa..."

...bet to jau redzot tikai sunītis.

• saki vien

9/6/08 06:27 pm

Nespēju atkost, par kuru bildi superstārs sajūsminājās, tāpēc tikko izdzēsu no profila linku "Photos of You". Tas ir slimi, tiiiik slimi, bet man tas bija jādara. Katru dienu e-pastā atrodu vairākus jaunus paziņojumus par ietagotu foto... sliktu, neveiksmīgu, preteklīgu foto. Es taču nevaru izkontrolēt visas bildes, vai ne? Sliktās taču neviens brīvprātīgi neizkarina publiskai apskatei un - vēl jo vairāk - nesūta superstāriem, vai ne? Jāāā, man ir tiesības uz nelielu cenzūriņu. Uhh.

• saki vien

9/6/08 04:01 pm

Spogulīt, spogulīt, saki man tā - kurai ir visvieglāk aizmālēt acis?

Pick me, pick me!!!

Jēziņ. Lai vai kas tur tām sievietēm ietu caur ausīm, man līdz šim šķita, ka esmu izņēmums. Secinājums - domāt, ka sevi pazīsti, ir naivi.

• 1 pateica
• saki vien

9/1/08 10:18 pm

Vai nu filmas August Rush (rekomendēju - lieliska mūzika), vai kā cita ietekmē, bet tikko atjēdzos, ka pētu materiālus par ārpusģimenes aprūpi Latvijā.

• saki vien

8/29/08 04:44 pm

Kā man nepatīk tie bari, kas vilcienu galapieturās veļas laukā no vagoniem un momentāni aizkūpina savas nikotīna nūjeles! Vienīgais veids, kā tikt cauri dūmu mākonim, ir dziļi ievilkt elpu, ienirt un drāzt uz priekšu. Nezinu, varbūt esmu tik nikna tāpēc, ka atbraucu no Rīgas ar mušu acī. Dažiem veicas!

Visādi citādi jūtos pat ļoti labi - esmu aklimatizējusies gan fiziski, gan psiholoģiski un nobriedusi apkarot arī SAVUS netikumus. Pēc darba iegāju "Jānī Rozē", pielipu pie plaukta uz pusstundu un izgāju pa durvīm ar šo to jauku vēsajiem rudens vakariem. Tagad, atverot maku, gribas saviebties. Caurvējš. Cerams, ka samaksa par priekšnieces aizvietošanu izcels mani no finansiālā kraha. Tiešām nāksies nogaidīt vēl pāris mēnešus un tikai tad laisties lapās no esošās darbavietas... Nekonkrētība man šobrīd ir vismazāk vajadzīga.

• 2 pateica
• saki vien

8/27/08 01:02 am

Esmu mājās! 19 stundas vilcienā, negulēta nakts lidostā plus īss pārbrauciens ledainā lidmašīnā. Tagad sēžu gultā ar datoru klēpī un domāju par miegu. Tāds kā vītušas puķes sindroms - nevaru un nevaru "atdzerties", visu laiku jāžāvājas.
Un jā, mājiniekus un kolēģus, gluži tāpat kā sicīliešu patriarhu, šokēja mani šābrīža apmēri (svaru bultiņa skaidri un gaiši norāda uz 49).

• saki vien

8/19/08 03:43 pm - La cucaracha

Pēc divām nedēļām pie jūras kādam beidzot ir izdevies mani iedabūt ūdenī līdz zodam. Urrā!
Kā teicu pārējiem, man nav nekas pret ūdeni kā tādu - glāzē, pudelē, vannā -, bet milzīgos kvantumos tas mani dzen panikā. Šoreiz tomēr ļāvos pierunāties. Kamēr Marija un Vigo malā sargāja mantas, mēs ar betany devāmies ķert viļņus. (Paldies par psiholoģisko un fizisko atbalstu! ;)) Nekad nebūtu domājusi, ka to teikšu, bet tādā cepeškrāsnī nekas labāks un atsvaidzinošāks nebūtu iedomājams. Ja Marija krastā nesāktu vēzēties un kliegt "medūzas", es plunčātos visu dienu.

• saki vien

8/15/08 06:46 pm

Sasodīti karsts. Pludmalē esot bijuši +45 grādi.
Kāpjot atpakaļ kalnā uz klosteri, sajutos pusbeigta - ne paelpot, ne kājas pavilkt, pakrūtē spiež, ģīmis kaist. Tāpēc pārējie tagad ir pie jūras, bet es sēžu klostera atpūtas telpā ar četriem gādīgiem puišiem (marokāni, vācieti, indieti, amerikāni) un mēģinu atdabūt savu dabisko sejas krāsu. Ēdu indieša cepumiņus un uzdzeru ūdeni - mums ar vācieti tie ir par asiem.

• saki vien