Chambre avec vue

11/27/08 09:59 am

Čalītis šodien vaicāja, vai mums esot Ziemassvētku eglīte. Teicu, ka vēl par agru. Redzējies ko?! Viņiem arī neesot. Viņi tik bieži pārvācoties no vienas vietas uz otru, ka noteikti esot to kaut kur pa vidu pazaudējuši.
Brīdi neko nesapratu, tad sāku smieties. "Āāāāā", man gribējās novilkt, "jums ir mirušas eglītes?"

P.S. Pilsētā skan trauksmes sirēna. Atgādina filmu "Migla".

• saki vien

11/27/08 09:21 am

Kad salst kājas, es naktīs redzu murgus. Šonakt, piemēram, biju vienīgā vainīgā kaut kādā tehnoloģiskā kataklizmā, kuras dēļ tika nosisti vai noslīka mehāniķi manā vasaras skolā. Viss sākās ar lekciju, kuras vadītāja pēkšņi sāka krieviski dziedāt par sarkanbaltsarkanu karogu. Tunisieši, marokāņi un lietuvietes dziedāja līdzi un naidīgi blenza uz mani un betany, jo mēs nezinājām vārdus. Eh.
Katastrofai, šķiet, bija kāds sakars ar klavierēm - tām nedrīkstēja pieskarties. Saprotams, ka es to izdarīju, un telpas momentā bija pilnas ar ūdeni. Viss gāzās kā mazajā Titānikā, un tie, kas spēja, kliedza un centās evakuēties. Es pati nez kāpēc atjēdzos krastmalā, kur divi tanktraktorveidīgi agregāti mani iedzina strupceļā. Mistiskā veidā aizbēgu. Skrēju, skrēju un skrēju, bet tad pamanīju, ka tieši pie jūras stāv policists un mani filmē. Smaida.
Tad es izrādījos veca aktrise. Darbojošos personu loks nomainījās, un kaut kāds bars centās mani izglābt no... sazin kā. Veda uz vienām kāpnēm, otrām, stūma, bīdīja, skrējām... (Parastie tuneļi.) Atdalījos no grupas un satiku kādu vīrieti un sievieti. Sieviete prasīja, ko es domājot darīt, bet vīrietis atbildēja manā vietā - gan jau kaut ko izdomāsim, un uzlika roku man uz vēdera. Biju nesaprašanā, bet tad viņš mani pavilka malā un sāka runāt tā, ka bija skaidrs - mēs esam pazīstami, plānojam sazvērestību, un es esmu stāvoklī.
Nākamajā brīdī jau atkal ar pavadoņiem bēgu no neredzamā vajātāja, bet pēdējā mirklī izlecu no savas ādas un pārtapu par vienu no aktrises glābējiem un vadātājiem. Visi histēriski raudājām, jo aktrise aiz sevis aizvēra smagas koka durvis, un nepārprotami kļuva skaidrs, ka viņa paslēpsies zārkā.


Šausmīgi gribas kafiju.

• saki vien

11/26/08 11:33 pm

"Tu izskaties taisni kā mana dočka," šodien vilcienā iesaucās nepazīstams vīrietis, sagrāba manu roku un piebēra to pilnu ar riekstiem. Cik aizkustinoši! Heh, L. gan vēlāk ieteica grandiozo velti "neitralizēt", pirms manā somā izpleties zeltainais stafilokoks (staphylococcus aureus). Viņš ir nedaudz apsēsts, bet ļoti ticams, ka reiz kādu izglābs no caurejas.

• saki vien

11/24/08 08:17 pm

Tiku pie senkārotām smaržām un Twilight e-grāmatu sērijas. Tagad skriešu uz visām debespusēm. Ko es īsti gribu - seriālu, grāmatu, l'amūru vai putna pienu?

• 2 pateica
• saki vien

11/16/08 12:37 am

Dažreiz es uzvedos vairāk nekā bērnišķīgi.
Vakar, piemēram, pārskaitos uz pilnīgi svešu tantuku un, lai tiktu no viņas vaļā, basām kājām izgāju ārā "paraudzīties tālē". Ar pāris minūtēm uz betona grīdas bija gana, lai iekaisušām balss saitēm klāt dabūtu visparastāko saaukstēšanos. Lai dzīvo vārguļi!

• 3 pateica
• saki vien

11/15/08 06:04 pm

[17:52:25] x says: where u from honey?
[17:53:26] me says: neverland
[17:55:03] x says: are u muslims?

• 2 pateica
• saki vien

11/14/08 06:11 am

Pirms divām stundām pamodos no kakla sāpēm. Sitiet mani nost, bet nevaru vairs aizmigt.

• saki vien

11/11/08 02:09 pm - Auksts, karsts, auksts

Vakar izkaltušu rīkli iejozu Narvesenā un paķēru no ledusskapja pirmo pudeli, kas pagadījās. Vēl mazliet sanbernāra elpas, rikšojot mājās, un še tev - rīkles iekaisums pēc pilnas programmas. Tas kakls jau vēl varētu sāpēt, bet nē - trako visa perifērija.
Vajadzēja tomēr piesaldēt tās mandeles.

• saki vien

11/9/08 03:49 pm

Laipojot gar nočurātu mūrīti ciemos pie palicējiem, sagribēju atpakaļ uz kojām. (Note: ne gluži uz tiem brīžiem, kad septiņos no rīta reanimēju pievemtu izlietni vai ar čību atsvabināju no dzīvības treknu prusaku.) Mans koju laiks nebija nebeidzams Vēmiens, Ģitāra un Poha. Tas, kā man pietrūkst, ir suši un "Hard Candy" pēcpusdienas, šampis un sliktas šausmenes kapa tumsā. Mmmm, tajās naktīs saldējums un sarkasms spraucās ārā pa visām porām.

• 3 pateica
• saki vien

11/7/08 09:46 pm - Esmu japānis.

Nezinu, kā izvilkšu tos divus mēnešus. Atkal esmu ielīdusi ne savā šķīvī. Ko lienu, ja redzu, ka nav mans šķīvis? Nezinu.

Esmu japānis un runāju tikai tad, ja man ir kas svarīgs piebilstams. Parasti gan sakāmais (ja tāds vispār ir) neiztur iekšējo atlasi. Sāls slēpjas tajā, ka mans verbālais aparāts aprīkots ar pamatīgu filtru, savukārt citi to uzskata par absolūtu uzmanības, intereses un iniciatīvas trūkumu.

Man nenormāli riebjas salīdzināšana. Pirmoreiz to sapratu, kad 5. klasē eksāmenam gatavoju Šopēna noktirni nr 21, op.posthume do# minorā, un to pašu darīja klasesbiedrene. Kāpēc kāds atkal grib ar mani skrieties?

• 2 pateica
• saki vien