| |
[Nov. 17th, 2013|02:39 pm] |
Viņš: Piemēram, vai par skūpstu Tu dusmotos vai vairītos?
pēc 10 min
Mani izteikumi raisa klusumu :)
Es: es domāju
Viņš: :)
Es: a es tev piesekoju twitterī, bet tu man kāpēc neseko?
Viņš: To es izdarīšu tūliņ, jo pēdējā laikā neesmu pārāk aktīvs tur. Bet Tu neizvairies no tēmas
ES: gribi runāt par skūpstīšanos?
Viņš: jā
Es: jā, tāda interesanta tēma
Viņš: Vai Tu dusmotos, pretotos? Ko tu darītu?
Es: es nezinu.
Viņš: Nobijos šodien, jāsaka tā
Es: No kā?
Viņš: No tavām dusmām vai pretestības
Es: vēlējies dāvāt man skūpstu?
Vinš: jā
Es: šodien iespējams būtu pretojusies. uz ielas tomēr. nepazīstu tevi tik ļoti, lai varētu pieļaut tā publiski
Viņš: Uz ielas, jā, bet, ja tas būtu uz ielas, kur neviens noteikti to neredz
Es: nezinu
Viņš: Tad jau visas iespējas
Es: principā šajā dzīvē nekas nav neiespējams
Viņš: pārāk vispārīgi
Es: bet tas ir fakts
Viņš: ko darīsi rīt?
Es: gribi aizvest mani uz kādu stūri, kur varētu pamēģināt noskūpstīt?
Viņš: ļoti gribu
un es vairs neturpināju saraksti, uzliku offline. manuprāt, ir stulbi tādus jautājums apspriest virtuāli, vairāk novērtēju realitātes spontānumu atbilstošākajā mirklī. vīrietim jājūt. ja būs tad būs. ja nē, tad nē. ar viņu pārgribējās satikties. |
|
|
| |
[Nov. 17th, 2013|03:18 pm] |
|
No snaušanas pēkšņi iztraucēja durvju zvans. Pusmiegā paķēru pirmo drēbes gabalu, kas pagadījas pa rokai un devos atvērt durvis. Tur stāvēja X, ar kuru bijām sarunājuši, ka šodien viņš nāks pakaļ ģitārai, bet es to biju pavisam aizmirsusi. X ir mans sens pielūdzējs, kurš pēc vairāku mēnešu pūlēm tā arī mani nedabūjis, beigās pārslēdzas uz manu draudzeni un tagad viņi jau gandrīz gadu ir laimīgi kopā un mēs visi esam labi draugi. Bet šorīt, kamēr es pūlējos no skapjaugšas nocelt ģitāru, bija iestājies tāds savāds klusums, kad nokāpu no krēsla un pagriezos pret viņu, X acis tā uguņaini mutuļoja, jutu kā tās lēnām pārslīd pār manu ķermeni, pēkšņi sajutu svelmainu karstumu iezogamies sevī, viegli apmainījāmies ar kaut kādām frāzēm piesmakušā balsī un aizvadīju viņu līdz durvīm. Pēc tam paskatījos spogulī, nu jā, izskatījos labi-plāns, knapi gurnus apsedzošs krekliņš, no kura izteiksmīgi spiedās cauri krūšu galiņi un izspūruši, brīvi pāri pleciem krītoši mati. Viņš jau ir aizgājis pirms laba laiciņa, bet es joprojām atceros to skatienu no kura man paliek karsti. Un tagad guļu gultā un domāju, kā būtu viss iznācis, ja es nebūtu viņu toreiz un toreiz un toreiz atraidījusi. |
|
|