| vaaljenki , vaaljenki |
[16 Jan 2012|09:56pm] |
Apšaubāmo ideālu apokalipse: Advents Silmačos Liepājas teātrī 3
Vēsma Lēvalde. 2012. gada 16. janvāris 12:12 .
Ideālas lauku sētas pēdējā lirika pirms globālas vēsturiskas traģēdijas – aptuveni tā režisors Ģirts Ēcis raksturo Laura Gundara lugas Advents Silmačos iestudējumu Liepājas teātrī.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, Blaumaņa Skroderdienu varoņi, aizceļojuši laikā uz 1939.gada ziemu un par tikšanās vietu izvēlējušies pirtiņu, gatavojas iestudēt Jēzus piedzimšanas stāstu. Intriga ir lomu sadale, jo katram gribētos būt tam, kas viņš patiesībā nav. Laura Gundara dzirkstošie, spraigie dialogi pamazām atklāj mums citādu Silmaču saimi – tie vairs nav pāri, kas cerējas, bet gan pāri, kas pārdzīvo laulību krīzes. Cerējas vēl tikai Ieviņa ar Kārlēnu, tomēr arī šā pāra attiecības sarežģī „dažādu ātrumu” temperaments. Respektējot Blaumaņa literāro kvalitāti, arī Lauris Gundars (vai nu viņš vēlas atzīties savā „literāriskumā”, vai nē) saglabājis smalko ironiju un pašironiju tēlu valodā (Pindacīša: Es gribu tādu lakatiņu, kādu neviens nekad no tevis vēl nav pircis! Joske: Tik maza man nav...), pirmajā daļā nav zudis arī Blaumaņdienām raksturīgais spriganums. Varbūt mazliet naivi skan „lidojošā šķīvīša” tēma, kas vēsturiski ir galīgi aplam, jo šis jēdziens pasaulē izplatījās tikai ap 1947.gadu, un arī Hitlera slepenais „šķīvīšu” projekts saistās ar Otrā pasaules kara gadiem. Taču mūsdienu literatūra un māksla diezgan brīvi dreifē gan laika, gan telpas jēdzienā, koncentrējoties uz eksistenciāliem jautājumiem vai tikai reflektējot par modernās pasaules krīzēm un marginālijām. Sasaisti ar mūsdienām autors iezīmējis stāstā par Auci un Pičuku – idilliskais pāris aizbraukuši uz Poliju laimi meklēt, bet tur pašķīrušies. Tas varētu būt tiklab baltvāciešu, kā mūsdienu aizbraucēju stāsts.
Tiesa, Ģirta Ēča režija gan iezīmē ļoti konkrētu vēsturisko un idejisko fonu. Izrāde sākas ar bluķa vilkšanu, visi tērpušies latviešu tradicionālajos ķekatu kostīmos. Burmavārdu vietā Pindacīša skandē smeldzīgo trimdas latviešu dziesmu – Tautai vairs nebija savēju kungu, kaladū/ Tā klausīja katram, kas nāca ar rungu, kaladū... Prologs liek nojaust, ka aiz cilvēcisko attiecību sniegbaltā puteņa briest kaut kas tumšs un draudīgs. Radio (neliels tranzistors, kādu Latvijas pirmskara laukos gan neviens nebija redzējis) atskaņo Ulmaņa runas, izrādes gaitā tās nomaina eksaltētas runas vācu valodā. Ieskanas Latvijas vēstures revizionisma tēmas – Kārlēna naivais apgalvojums, ka „žīds jau nav cilvēks”, tāpat Joskes izgudrotā shēma, kā tikt pie smuka namiņa, fiktīvi apprecot Ieviņu. Tiesa, Ulmaņlaikos eksistēja aizliegums cittautiešiem iegādāties nekustamos īpašumus, kas bijis saistīts ar vāciešu vēlmi iegādāties vēsturiskus namus Vecrīgā. Tomēr dot mājienus uz „pērkoņkrustiešu” ideoloģijas saistību ar šo likumdošanas normu ir vismaz neprecīzi. Tāpat īsti nav saprotama jēga Joskes un Ābrama (kurš vairāk gan atgādina latvisko Ziemsvētku vecīti) sarunai skaidrā vācu valodā – ja atceramies, tad Blaumanim tas bija „pusvāciski” jeb idišā.
Vislielākā izrādes paviršība izpaužas tēlu ārējā izskatā, kas sagrauj vēlmi parādīt „ideālu lauku sētu”. Pat atzīstot, ka aizskartās cilvēciskās tēmas pārsniedz laiku un tautu rāmjus, ir tomēr grūti pieņemt, ka personāžs kopumā izskatās pēc 40.-50.gadu sibīriešiem nevis 30.gadu latviešiem. Lai arī autors kaut ko čehovisku ir ielicis, piemēram, Antonijas tēlā, rādot viņu kā emocionāli krāšņu un vājībām pakļautu sievieti, diez vai tas nozīmē, ka viņa jāietērpj „dubļonkā”, vaļenkos un bārkstainā, puķainā lakatā. Pavisam nožēlojami izskatās saimes ļaudis, savīstīti kankaru kankaros. Uz viņiem skatoties, negribot jādomā – labi, ka kāds latviešus no tās bēdu ielejas izglāba... Vaļenki, atzīst Ģ.Ēcis, izvēlēti kā apavi, kas lieliski slīd, tāpēc aktieriem vieglāk panākt reālu ziemas izjūtu. Tas būtu saprotams, bet neredzu attaisnojumu izteikti krieviskajam koptēlam, ko paspilgtina sadzīviskas epizodes, piemēram, šņabja dzeršana no bleķa krūzītēm.
Scenogrāfija pirmajā daļā gan rada lauku sētas „īstuma” sajūtu – malkas skaldīšana, plīts ar mūrīti, tvaika strūkliņa no karstās tējkannas. Jauki silts kaktiņš, kur sasildīties no ziemas spelgoņas. Otrajā daļā, kad mājās noticis ugunsgrēks, darbība notiek tieši sniegputenī (arī gluži reālā) – pat Rūdis šuj eņģeļu kostīmus, sniedziņam birstot uz galvas. Sirreālais skats atklāj kāpjošo dramatismu, kas realizējas spēcīgā, negaidītā finālā – skatuves dziļumā iedegas divi prožektori, rūkoņa un karadarbībai raksturīgs troksnis liek saprast, ka idille beigusies, nekas vairs nebūs tā, kā bija vakar. Iepriekš kaislību sašķeltie ļaudis spiežas cieši kopā...
Liepājas teātra aktieru darbs nebūt ne vienkāršajā iestudējumā ir skatītāju aplausu vērts. Eleganti un bez liekas uzspēles ir „jaunie žīdi” – Joske (Edgars Ozoliņš) un Zāra (Agnese Berķe). Dūdars (Armands Kaušelis) ir kārtīgs latviešu vecis, kura iekšējā drāma (pārdzīvojumu par klibo kāju iezīmē jau Blaumanis) gan dara viņu paīgnu, taču nav atņēmusi viņam cilvēciskumu un spēju patiesi mīlēt. Simpātiski ir jaunieši – Ieviņa (Everita Pjata) un Rūdis (Sandis Pēcis) brīvi un azartiski dzīvojas savās lomās. Kārlēns ( Rolands Beķeris) gan brīžiem atsauc atmiņā Nezinīti. Diskutabls ir Elīnas (Laura Jeruma) traktējums – Dieva dota, paslinka, nošņurkušā jaķelē, atspērusies nes savu milzonīgo grūtnieces vēderu un histēriski čiepst. Tāda zosu ganīte, ko Aleksis acīmredzot apprecējis grūtniecības dēļ, slepeni turpinot satikties ar liktenīgo sievieti – Antoniju. Signe Ruicēna Antonijas lomā apliecina, ka spēj ko vairāk par smukas sejiņas un lokana auguma demonstrēšanu. Ja vien monologos varētu panākt dažādāku emocionālo gradāciju, izvairoties no pārliekas eksaltācijas, jaunās aktrises veikums būtu teicams. Pārlieka eksaltācija gan brīžiem „pielīp” vai katram izrādes varonim. Negaidīti spēcīga, tāda „zupīga” Pindacīšas lomā ir Inese Jurjāne. Iespējams, tā varētu kļūt par vienu no labākajām lomām aktrises biogrāfijā. Agnese Jēkabsone pēc vairākām varonēm – mīlētājām (Ugunī, Pūt, vējiņi!) gluži labi tiek galā ar komisku lomu – Bebene tiešām smīdina, tāpat arī Pindaks (Viktors Ellers).
Režisors diezgan brīvi „apgājies” ar Laura Gundara lugu – vietām skati samainīti vietām, beigas pārveidotas. Izmaiņas ļoti mērķtiecīgi ved no jautras un asprātīgas komēdijas arvien spēcīgākā drāmā, sasniedzot finālā augstāko kāpinājumu. Ja vien ne tās dažas „darvas piles”, tad varētu teikt, ka Liepājas teātra repertuārā ir vēl viens spilgts, daudzšķautņains iestudējums. Katrā ziņā garlaicīgi nebija.
Izrāde Advents Silmačos Liepājas teātrī
Dramaturgs: Lauris Gundars
Režisors: Ģirts Ēcis
Scenogrāfs: Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece: Kristīne Abika
Kustību konsultante: Inga Raudinga
Muzikālās partitūras konsultants: Ilmārs Šlāpins
|
|