:
Rubrika: Kultūras Diena
Skumja, bet pamatīgi iekrāsota ar melno humoru – Ģirta Ēča izrāde Vigīlija. Sapnis par nomodu JRT
Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes – spriedze ir tik jūtama, ka šķiet – aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā «līds» (ievelkošs ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?
Melodrāma ar psihopatoloģiju
Skatītājam ir jāpielāgojas ritmam, ko diktē diennakts laika maiņas, gaismēnu maiņas, krēsla, kas nelielo telpu apmirdz pa logu, pie kura varoņiem jāpakāpjas kā bērniem, lai gan telpa nav pagrabs, – istabas iemītnieki, sēžot uz palodzes, lūkojas uz leju. Varbūt bēniņu vai mansarda dzīvoklis? Iekārtojums ir uz tās pašas robežas starp nobružātu pagātni, mājīgumu un aukstu pamestību, nebūtību – kā viss Morisa Paniča teksts lugā Vigīlija. Māksliniece Ieva Jurjāne nelielo, skatienam atvāzto istabu iekārtojusi ar mīlestību un žēlumu vienlaikus. Izrādes ainas ir kā gleznas, tajās ir mazliet no Gogoļa Šineļa, kuru šis pats Paničs (Kanādas dramaturgs, režisors, aktieris) iestudējis kā režisors... Sarkanbrūnās tapetes ar nesaprotamu baltu putnu bariņiem, acīmredzami nolietotās mēbeles, sedziņa, ar ko pārklāta vecās dāmas šaurā gulta – no visa dveš cieņpilna nabadzība, bet Greisas stilīgais tērps, kad viņa beidzot saņemas iziet ārā, šķiet pierādījums galvenā varoņa teiktajam – viņa krustmāte jaunībā bijusi panākumiem bagāta dēkaine. Kinematogrāfiskā «īstenība» (lielisks arī skaņu celiņš).
Lugu Jaunajam Rīgas teātrim latviskojusi Maija Apine, bet tulkotājs krievu valodā, arī teātra kritiķis Pāvels Rudņevs lugu raksturojis šādi: «Traka luga... Nervozs, cilvēknīšanas pārsātināts padzīvojuša transvestīta, kurš turklāt ir sarežģītas bērnības traumēts morāls kroplis, monologs. Melodrāma ar psihopatoloģiju.» Luga tiešām pēc intonācijas atgādina Mārtina Makdonas nesaudzīgi cilvēkus atmaskojošo melno grotesku, piemēram, Spilvencilvēkā. Tomēr lugas galvenajā varonī ir arī kaut kas no Tenesija Viljamsa neirastēnisko personāžu trausluma un nenormālības, arī viņš viegli var novest sevi līdz histērijai un vārīties. Nevar nepamanīt arī Semjuela Beketa absurda lugu (Laimīgās dienas, piemēram) ietekmi – tajā attēlotajai situācijai ir visai mazs sakars ar realitāti. Toties intriga tiek meistarīgi uzturēta līdz pat beigām – teju kā trillerī.
Negaidīts maigums
Šī trillera nianse ir saglabāta arī izrādē, sākumā liekot noticēt, ka skatāmies Džona Faulza Kolekcionāra sižeta variāciju un ka jancīgais vīrietis – Ģirta Krūmiņa atveidā lempīgs savādnieks – veco kundzi ir sagūstījis. Viņa lēnie soļi, lūkošanās istabā, aizslēpjoties aiz stūra, Lidijas Pupures varonei neslēpjot bailes, – viss vedina uz šādām domām. Tāpēc jo negaidītāks ir atrisinājums, kaut gan, kā labā detektīvā, vērīgā skatītājā šādas tādas aizdomas rodas jau iepriekš. Tomēr – atšķirībā no lugas – JRT stāsta par cilvēkiem, kas ir vientuļi, nevis «nenormāli», un tā ir dominējošā nots, kas kā pārtrūkusi stīga trāpa ļoti tieši jebkuram, kas kaut reizi ir aizdomājies par vecumu vai izjutis īstu vientulību. Režisors saudzīgiem pirkstiem no lugas izravējis redzamākās norādes uz varoņa «novirzēm», visumā lugas tekstu atstājot neskartu. Ģirtam Krūmiņam savādā kārtā izdodas savienot viņa tipisko varoņu aristokrātisko inteliģenci un liela, aizvainota bērna neveiklo plastiku un «uzmestas lūpas» toni. Šis mikslis uztur skatītāju uzmanību ne mazāk kā detektīvintriga. Savukārt Lidijas Pupures darbs ir īsts brīnums. Žēl, ka aktrisei pēdējā laikā tik maz darba «dzimtajā» Dailes teātrī. Pretēji tādai vārda, žesta un groteskas meistarei, kāda ir, piemēram, Olga Dreģe, Pupure ir aktrise, kas varones iekšējai dzīvei liek starot kā gaismai abažūrā, klusi, bez kāda teatrālisma. Tomēr noslēpumainās klusējošās kundzes lomā viņai acīmredzami noder arī pieredze tādu autoru darbos, kur dažādās devās sajaukts melnais humors, groteska un dziļa cilvēkpētniecība – vai tas būtu Tenesijs Viljamss, Mārtins Makdona, Braiens Frīls vai Tomass Bernhards.
No piecām Ēča izrādēm, kas pēc viņa atgriešanās no Maskavas iestudētas Rīgā, divas – uz lielās skatuves – ir sociālantropoloģiskas alegorijas par nācijas dabu (Čīkstošais klusums Nacionālajā teātrī un Trīs sprīdīši Dailes teātrī), pārējās – intīmi divu cilvēku dialogi (tiesa gan, Duetā bija arī trešais, rezonieris). Jo divu cilvēku sarunā (vai nesarunā) var atrast ne mazāk laimes, prieka, seksa, šausmu, skumju kā lugā ar lappusēm garu personāžu sarakstu. Man personiski izrāde beidzas ar galvenā varoņa izsaucienu, kad viņš uzmēra vecās dāmas adīto džemperi: «Ne sūda man viņš neder! Par mazu!» –, jo pēdējā epizode, kaut gandrīz mats matā atbilst lugai, ir riktīga raudamā aina. Tomēr maigums, ar kādu izrādes autori un dalībnieki izstāsta visai skarbo story, man liekas milzu vērtība.
Skumja, bet pamatīgi iekrāsota ar melno humoru – Ģirta Ēča izrāde Vigīlija. Sapnis par nomodu JRT
Pirmās desmit minūtes drusku jāpaciešas, kā Upīša Zaļajā zemē ielasoties. Lēni rit laiks. Tumsa, pustumsa, klusējoša veca sieviete gultā, ilgas, neveiklas pauzes – spriedze ir tik jūtama, ka šķiet – aktieri Ģirts Krūmiņš un Lidija Pupure paši nespēj izturēt ilgo klusēšanu. Taču režisors Ģirts Ēcis nav licies ne zinis par tādiem mārketinga trikiem kā «līds» (ievelkošs ievads). Viņš nav izgreznojis izrādi nekādiem atraktīviem gājieniem. Tad kāpēc kļūst tik... interesanti?
Melodrāma ar psihopatoloģiju
Skatītājam ir jāpielāgojas ritmam, ko diktē diennakts laika maiņas, gaismēnu maiņas, krēsla, kas nelielo telpu apmirdz pa logu, pie kura varoņiem jāpakāpjas kā bērniem, lai gan telpa nav pagrabs, – istabas iemītnieki, sēžot uz palodzes, lūkojas uz leju. Varbūt bēniņu vai mansarda dzīvoklis? Iekārtojums ir uz tās pašas robežas starp nobružātu pagātni, mājīgumu un aukstu pamestību, nebūtību – kā viss Morisa Paniča teksts lugā Vigīlija. Māksliniece Ieva Jurjāne nelielo, skatienam atvāzto istabu iekārtojusi ar mīlestību un žēlumu vienlaikus. Izrādes ainas ir kā gleznas, tajās ir mazliet no Gogoļa Šineļa, kuru šis pats Paničs (Kanādas dramaturgs, režisors, aktieris) iestudējis kā režisors... Sarkanbrūnās tapetes ar nesaprotamu baltu putnu bariņiem, acīmredzami nolietotās mēbeles, sedziņa, ar ko pārklāta vecās dāmas šaurā gulta – no visa dveš cieņpilna nabadzība, bet Greisas stilīgais tērps, kad viņa beidzot saņemas iziet ārā, šķiet pierādījums galvenā varoņa teiktajam – viņa krustmāte jaunībā bijusi panākumiem bagāta dēkaine. Kinematogrāfiskā «īstenība» (lielisks arī skaņu celiņš).
Lugu Jaunajam Rīgas teātrim latviskojusi Maija Apine, bet tulkotājs krievu valodā, arī teātra kritiķis Pāvels Rudņevs lugu raksturojis šādi: «Traka luga... Nervozs, cilvēknīšanas pārsātināts padzīvojuša transvestīta, kurš turklāt ir sarežģītas bērnības traumēts morāls kroplis, monologs. Melodrāma ar psihopatoloģiju.» Luga tiešām pēc intonācijas atgādina Mārtina Makdonas nesaudzīgi cilvēkus atmaskojošo melno grotesku, piemēram, Spilvencilvēkā. Tomēr lugas galvenajā varonī ir arī kaut kas no Tenesija Viljamsa neirastēnisko personāžu trausluma un nenormālības, arī viņš viegli var novest sevi līdz histērijai un vārīties. Nevar nepamanīt arī Semjuela Beketa absurda lugu (Laimīgās dienas, piemēram) ietekmi – tajā attēlotajai situācijai ir visai mazs sakars ar realitāti. Toties intriga tiek meistarīgi uzturēta līdz pat beigām – teju kā trillerī.
Negaidīts maigums
Šī trillera nianse ir saglabāta arī izrādē, sākumā liekot noticēt, ka skatāmies Džona Faulza Kolekcionāra sižeta variāciju un ka jancīgais vīrietis – Ģirta Krūmiņa atveidā lempīgs savādnieks – veco kundzi ir sagūstījis. Viņa lēnie soļi, lūkošanās istabā, aizslēpjoties aiz stūra, Lidijas Pupures varonei neslēpjot bailes, – viss vedina uz šādām domām. Tāpēc jo negaidītāks ir atrisinājums, kaut gan, kā labā detektīvā, vērīgā skatītājā šādas tādas aizdomas rodas jau iepriekš. Tomēr – atšķirībā no lugas – JRT stāsta par cilvēkiem, kas ir vientuļi, nevis «nenormāli», un tā ir dominējošā nots, kas kā pārtrūkusi stīga trāpa ļoti tieši jebkuram, kas kaut reizi ir aizdomājies par vecumu vai izjutis īstu vientulību. Režisors saudzīgiem pirkstiem no lugas izravējis redzamākās norādes uz varoņa «novirzēm», visumā lugas tekstu atstājot neskartu. Ģirtam Krūmiņam savādā kārtā izdodas savienot viņa tipisko varoņu aristokrātisko inteliģenci un liela, aizvainota bērna neveiklo plastiku un «uzmestas lūpas» toni. Šis mikslis uztur skatītāju uzmanību ne mazāk kā detektīvintriga. Savukārt Lidijas Pupures darbs ir īsts brīnums. Žēl, ka aktrisei pēdējā laikā tik maz darba «dzimtajā» Dailes teātrī. Pretēji tādai vārda, žesta un groteskas meistarei, kāda ir, piemēram, Olga Dreģe, Pupure ir aktrise, kas varones iekšējai dzīvei liek starot kā gaismai abažūrā, klusi, bez kāda teatrālisma. Tomēr noslēpumainās klusējošās kundzes lomā viņai acīmredzami noder arī pieredze tādu autoru darbos, kur dažādās devās sajaukts melnais humors, groteska un dziļa cilvēkpētniecība – vai tas būtu Tenesijs Viljamss, Mārtins Makdona, Braiens Frīls vai Tomass Bernhards.
No piecām Ēča izrādēm, kas pēc viņa atgriešanās no Maskavas iestudētas Rīgā, divas – uz lielās skatuves – ir sociālantropoloģiskas alegorijas par nācijas dabu (Čīkstošais klusums Nacionālajā teātrī un Trīs sprīdīši Dailes teātrī), pārējās – intīmi divu cilvēku dialogi (tiesa gan, Duetā bija arī trešais, rezonieris). Jo divu cilvēku sarunā (vai nesarunā) var atrast ne mazāk laimes, prieka, seksa, šausmu, skumju kā lugā ar lappusēm garu personāžu sarakstu. Man personiski izrāde beidzas ar galvenā varoņa izsaucienu, kad viņš uzmēra vecās dāmas adīto džemperi: «Ne sūda man viņš neder! Par mazu!» –, jo pēdējā epizode, kaut gandrīz mats matā atbilst lugai, ir riktīga raudamā aina. Tomēr maigums, ar kādu izrādes autori un dalībnieki izstāsta visai skarbo story, man liekas milzu vērtība.