: neko nesapratu
Ceturtdiena, 17.marts (2011), plkst.15:31 | Silvija Radzobe
Nesaprotu, kāpēc recenzenti un afišas ar plikiem augumiem nobiedētie garāmgājēji ņemas tikai gar vienu Nacionālā teātra izrādes Čīkstošais klusums aspektu, proti, demogrāfisko, ja galvenais tajā ir nacionālais jautājums.
2005. gadā Tīts Ojaso Tallinā nodibina teātri NO99, apsolot pašlikvidēties, kad būs iestudējis 99 izrādes. Jaunākā izrāde ar 72. numuru ir Igaunijas piedzimšana un bojāeja, kas apliecina teātra orientāciju uz moderni pasniegtām nacionālām tēmām. Bet 2007. gadā, strādājot ar šai teātrī ierasto kolektīvā darba metodi, dzimst 88. uzvedums Karstie igauņu puiši, kas iemanto sensacionālu popularitāti. Nacionālajā teātrī igauņu scenārija lokalizētu versiju iestudējis Ģirts Ēcis, strādājot ar Nacionālā teātra jaunās paaudzes «karstajiem puikām», kuri paspējuši kļūt par publikas mīluļiem – blakus Uldim Anžem spēlē Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Jānis Āmanis, Gundars Grasbergs, Mārtiņš Brūveris, Artuss Kaimiņš, Ivars Kļavinskis. Neko neizsakošs gan ir jaunais izrādes nosaukums, kas potenciālo skatītāju vairāk atgrūž nekā pievelk, jo sola kaut kādu pseidofilozofisku spriedelēšanu.
Aigara Ozoliņa skatuves centrā būvētās nošņurkušās divstāvu blokmājas šķērsgriezums atklāj sešas vienādas alas, kurās (tāpat kā teritorijā ap ēku) rosās pieticīgos mūsdienu jauniešu ielas apģērbos tērpti personāži. Tātad sabiedrības nabadzīgākie slāņi, pēc teātra domām, ir tie, kas noraizējušies par nācijas saglabāšanu. Ar pirmo cēlienu, kas uzrakstīts kā antiutopija, teātris, ja neskaita nepietiekami saīsināto tekstu un pārmēru garos muzikālos numurus, tiek galā tīri labi, raisot smieklu šaltis skatītāju zālē. Septiņi puiši, lai veicinātu izmirstošās latviešu nācijas dzimstību, nodibina apvienību, katrs apņemoties gadā padarīt grūtas tūkstoš sievietes. Tas nekas, ka slodze būs pamatīga: trīs komā divas sievietes dienā un tikai viena brīvdiena nedēļā. Aktieri absurdo tekstu spēlē ļoti nopietni, un tas rada komisku iespaidu. Par to, ka notiekošais jāuztver ironiski, cēlienu sākumos signalizē patriotiski sieviešu kora dziesmu atskaņojumi.
Otrajā cēlienā teātris diemžēl "nerubī fišku", kas atrodama igauņu scenārijā, kura divi cēlieni veidoti kā tēze un antitēze. Tēze «saražosim pēc iespējas vairāk latviešu» tiek apšaubīta vismaz trīskārt, bet Ģirts Ēcis un aktieru kolektīvs to palaiž garām, nomainot domāšanu (kā uz skatuves, tā zālē) ar patētiku, kura, manuprāt, ir melīga. Kāpēc tā notiek? Vai tikai tāpēc, ka māksliniekiem trūkst profesionālo iemaņu, vai arī tāpēc, ka teātrim nav īsti sava mūsdienīga viedokļa par nacionālām problēmām? Vai arī māksliniekus šādi jautājumi personiski neinteresē.
Otrā cēliena sākums tēlo situāciju, kurā bērni ir saražoti. Bet, pirmkārt, neapmierinātību pauž sievietes, kuru lomās Madara Saldovere, Evija Skulte, Liene Gāliņa. Viņas vairāk ir sašutušas par to, ka vīrieši viņas izmantojuši kā inkubatorus, nevis par to, ka valdība vienaldzīga pret mātēm, kā tas ir mūsu izrādē. Otrkārt, krievu pīaršščiks, pie kura ar lūgumu izveidot kampaņu ziedojumu vākšanai griežas latviešu bērnu ražotāji, uzdod pašu būtiskāko no jautājumiem: kāpēc gribat būt latvieši? Kāda ir jūsu ideja? Personāžiem atbildes nav, izņemot demagoģiskas frāzes, kuras kurina starpnacionālu naidu un kuras netieši atbalsta teātris, tēlojot savus personāžus kā reālistiskus tēlus. Treškārt, pasaulīti uz skatuves apdraud ārēji spēki: no skatītāju zāles atskan balsis, kuras apšauba nacionālu valstu mūžīgumu. Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris vēršas pie bērnu ražotājiem ar pazīstamu nacionālo problēmu pētnieku, tai skaitā Benedikta Andersona, citātiem. Personāži negrasās šais domās iedziļināties un traktē tās kā Latvijai naidīgas. Visi šie nacionālās idejas šķietamie apšaubījumi svarīgi ne jau tādēļ, lai kurinātu skatītājos neauglīgu naidu pret krieviem un Eiropu, «kura mūs nesaprot», kā tas izskan Nacionālajā teātrī. Bet tāpēc, lai pievērstu uzmanību, ka dzīvojam ļoti nedrošā, mainīgā laikā. Jebkuru brīdi var kļūt aktuāls visnegaidītākais scenārijs: tikpat labi var sagrūt pārnacionālu valstu savienība kā aiziet bojā nacionāla valsts. Un Latvijai (tāpat kā Igaunijai un citām mazajām valstīm) nav nekādu cerību ilgtermiņā izdzīvot bez savas latviskās idejas. Un tas attiecas kā uz valdību, tā uz jebkuru pilsoni. Un šī ideja vairs nevar, nevis nevar, bet nedrīkst saistīties VIENĪGI ar pagātni: senču nopelnu godināšanu, kopādziedāšanas tradīcijām un kūdīšanu pret tiem, kas pēc skaita vairāk. Pats pēdējais laiks piedzimt tam, kā mums joprojām nav – nākotnes Latvijas idejai.
Ko konkrēti var pārmest izrādei? Manuprāt, vajadzēja atrast paņēmienus, lai parādītu, ka teātris nesolidarizējas ar saviem vēsturiski aprobežotajiem personāžiem, kuri lieto tradicionāli par cildenām uzskatītas patriotiskas frāzes; vajadzēja pasvītrot, ka šī saujiņa uz skatuves nevar būt mūsdienu latvieti reprezentējoša, jo ne grib, ne prot domāt. Ka Nacionālā teātra aktieri pārvalda gan grotesku, gan smalki ironisku spēli, var taču redzēt kaut vai Kirila Serebreņņikova Mirušajās dvēselēs. Tātad vaina Čīkstošā klusuma režisorā? Vienīgi? Bet ja nu teātris atrodas nevis uz nepietiekama profesionālisma, bet konformisma ceļa, jo baidās nepatikt savai publikai, kuru pats vairāk radinājis pie patētikas, mazāk pie domāšanas? Finālā Ģirta Liuzinika varoņa himniski norunāto monologu par to, cik stipri viņš mīl Latvijas bērzus un pilsētas, līdz kulminācijai noved Zigmāra Liepiņa 1985. gada patriotiskas dziesmas ieraksta atskaņojums no Valmieras teātra izrādes Sirano de Beržeraks.
Kā noskaidrojas finālā, patriotismi laikam iespējami divi. Publikas vairākums pirmizrādē ceļas kājās un savu patriotismu apliecina ar ilgstošiem aplausiem. Es ar savējo (patriotismu) palieku sēžam un mēs jūtamies aizvien vientuļāki.
Ceturtdiena, 17.marts (2011), plkst.15:31 | Silvija Radzobe
Nesaprotu, kāpēc recenzenti un afišas ar plikiem augumiem nobiedētie garāmgājēji ņemas tikai gar vienu Nacionālā teātra izrādes Čīkstošais klusums aspektu, proti, demogrāfisko, ja galvenais tajā ir nacionālais jautājums.
2005. gadā Tīts Ojaso Tallinā nodibina teātri NO99, apsolot pašlikvidēties, kad būs iestudējis 99 izrādes. Jaunākā izrāde ar 72. numuru ir Igaunijas piedzimšana un bojāeja, kas apliecina teātra orientāciju uz moderni pasniegtām nacionālām tēmām. Bet 2007. gadā, strādājot ar šai teātrī ierasto kolektīvā darba metodi, dzimst 88. uzvedums Karstie igauņu puiši, kas iemanto sensacionālu popularitāti. Nacionālajā teātrī igauņu scenārija lokalizētu versiju iestudējis Ģirts Ēcis, strādājot ar Nacionālā teātra jaunās paaudzes «karstajiem puikām», kuri paspējuši kļūt par publikas mīluļiem – blakus Uldim Anžem spēlē Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Jānis Āmanis, Gundars Grasbergs, Mārtiņš Brūveris, Artuss Kaimiņš, Ivars Kļavinskis. Neko neizsakošs gan ir jaunais izrādes nosaukums, kas potenciālo skatītāju vairāk atgrūž nekā pievelk, jo sola kaut kādu pseidofilozofisku spriedelēšanu.
Aigara Ozoliņa skatuves centrā būvētās nošņurkušās divstāvu blokmājas šķērsgriezums atklāj sešas vienādas alas, kurās (tāpat kā teritorijā ap ēku) rosās pieticīgos mūsdienu jauniešu ielas apģērbos tērpti personāži. Tātad sabiedrības nabadzīgākie slāņi, pēc teātra domām, ir tie, kas noraizējušies par nācijas saglabāšanu. Ar pirmo cēlienu, kas uzrakstīts kā antiutopija, teātris, ja neskaita nepietiekami saīsināto tekstu un pārmēru garos muzikālos numurus, tiek galā tīri labi, raisot smieklu šaltis skatītāju zālē. Septiņi puiši, lai veicinātu izmirstošās latviešu nācijas dzimstību, nodibina apvienību, katrs apņemoties gadā padarīt grūtas tūkstoš sievietes. Tas nekas, ka slodze būs pamatīga: trīs komā divas sievietes dienā un tikai viena brīvdiena nedēļā. Aktieri absurdo tekstu spēlē ļoti nopietni, un tas rada komisku iespaidu. Par to, ka notiekošais jāuztver ironiski, cēlienu sākumos signalizē patriotiski sieviešu kora dziesmu atskaņojumi.
Otrajā cēlienā teātris diemžēl "nerubī fišku", kas atrodama igauņu scenārijā, kura divi cēlieni veidoti kā tēze un antitēze. Tēze «saražosim pēc iespējas vairāk latviešu» tiek apšaubīta vismaz trīskārt, bet Ģirts Ēcis un aktieru kolektīvs to palaiž garām, nomainot domāšanu (kā uz skatuves, tā zālē) ar patētiku, kura, manuprāt, ir melīga. Kāpēc tā notiek? Vai tikai tāpēc, ka māksliniekiem trūkst profesionālo iemaņu, vai arī tāpēc, ka teātrim nav īsti sava mūsdienīga viedokļa par nacionālām problēmām? Vai arī māksliniekus šādi jautājumi personiski neinteresē.
Otrā cēliena sākums tēlo situāciju, kurā bērni ir saražoti. Bet, pirmkārt, neapmierinātību pauž sievietes, kuru lomās Madara Saldovere, Evija Skulte, Liene Gāliņa. Viņas vairāk ir sašutušas par to, ka vīrieši viņas izmantojuši kā inkubatorus, nevis par to, ka valdība vienaldzīga pret mātēm, kā tas ir mūsu izrādē. Otrkārt, krievu pīaršščiks, pie kura ar lūgumu izveidot kampaņu ziedojumu vākšanai griežas latviešu bērnu ražotāji, uzdod pašu būtiskāko no jautājumiem: kāpēc gribat būt latvieši? Kāda ir jūsu ideja? Personāžiem atbildes nav, izņemot demagoģiskas frāzes, kuras kurina starpnacionālu naidu un kuras netieši atbalsta teātris, tēlojot savus personāžus kā reālistiskus tēlus. Treškārt, pasaulīti uz skatuves apdraud ārēji spēki: no skatītāju zāles atskan balsis, kuras apšauba nacionālu valstu mūžīgumu. Uldis Anže un Mārtiņš Brūveris vēršas pie bērnu ražotājiem ar pazīstamu nacionālo problēmu pētnieku, tai skaitā Benedikta Andersona, citātiem. Personāži negrasās šais domās iedziļināties un traktē tās kā Latvijai naidīgas. Visi šie nacionālās idejas šķietamie apšaubījumi svarīgi ne jau tādēļ, lai kurinātu skatītājos neauglīgu naidu pret krieviem un Eiropu, «kura mūs nesaprot», kā tas izskan Nacionālajā teātrī. Bet tāpēc, lai pievērstu uzmanību, ka dzīvojam ļoti nedrošā, mainīgā laikā. Jebkuru brīdi var kļūt aktuāls visnegaidītākais scenārijs: tikpat labi var sagrūt pārnacionālu valstu savienība kā aiziet bojā nacionāla valsts. Un Latvijai (tāpat kā Igaunijai un citām mazajām valstīm) nav nekādu cerību ilgtermiņā izdzīvot bez savas latviskās idejas. Un tas attiecas kā uz valdību, tā uz jebkuru pilsoni. Un šī ideja vairs nevar, nevis nevar, bet nedrīkst saistīties VIENĪGI ar pagātni: senču nopelnu godināšanu, kopādziedāšanas tradīcijām un kūdīšanu pret tiem, kas pēc skaita vairāk. Pats pēdējais laiks piedzimt tam, kā mums joprojām nav – nākotnes Latvijas idejai.
Ko konkrēti var pārmest izrādei? Manuprāt, vajadzēja atrast paņēmienus, lai parādītu, ka teātris nesolidarizējas ar saviem vēsturiski aprobežotajiem personāžiem, kuri lieto tradicionāli par cildenām uzskatītas patriotiskas frāzes; vajadzēja pasvītrot, ka šī saujiņa uz skatuves nevar būt mūsdienu latvieti reprezentējoša, jo ne grib, ne prot domāt. Ka Nacionālā teātra aktieri pārvalda gan grotesku, gan smalki ironisku spēli, var taču redzēt kaut vai Kirila Serebreņņikova Mirušajās dvēselēs. Tātad vaina Čīkstošā klusuma režisorā? Vienīgi? Bet ja nu teātris atrodas nevis uz nepietiekama profesionālisma, bet konformisma ceļa, jo baidās nepatikt savai publikai, kuru pats vairāk radinājis pie patētikas, mazāk pie domāšanas? Finālā Ģirta Liuzinika varoņa himniski norunāto monologu par to, cik stipri viņš mīl Latvijas bērzus un pilsētas, līdz kulminācijai noved Zigmāra Liepiņa 1985. gada patriotiskas dziesmas ieraksta atskaņojums no Valmieras teātra izrādes Sirano de Beržeraks.
Kā noskaidrojas finālā, patriotismi laikam iespējami divi. Publikas vairākums pirmizrādē ceļas kājās un savu patriotismu apliecina ar ilgstošiem aplausiem. Es ar savējo (patriotismu) palieku sēžam un mēs jūtamies aizvien vientuļāki.