| love in war |
3. Maijs 2009|00:56 |
Man šodien nostaļģija. Bet laikam nepiepildīšu to, jo man Dāvis pateica, ka Gabriela esot teikusi vienkārši 'nē', un aiztaisījusi durvis, kad es esot kaut ko teikusi, bet tā jau nemaz nav bijis. Mēs parunājām nedaudz.. Huh, varbūt nevajag man viņu. Bet bija tik labi ar viņu. Raudājām, jā, bet raudāt vajag. Varbūt tas, ka es vēlos viņu nozīmē to, ka es vēlos kādu.
Va, vellos, es jau ļoti sen neesmu gājusi gulēt vienos pa nakti.
Tikko noskatījos to filmu ar Umu Turmani un Merilu Strīpu, par to, ka tā sieviete iet pie psihoterapeites un satiekas ar jaunāku puisi, kurš izrādās psihoterapeites dēls. Šajā filmā ir tik daudzas dziļas jēgas.
Pie tam, šonakt es sapņoju par savu psiholoģi. Pagaidām psiholoģi. Man tik ļoti gribētos, lai būtu kā filmās - dīvāniņš ar daudziem spilveniem un tā. Kā filmās - skaisti un tievi. Patiesībā, pa vasaru varētu būt ļoti skaisti. Darbs ar veselīgām brokastīm, kopā ar Signi, t.i. sakarīgām sarunām, vēlāk duša un skrējiens vai iet uz zāli.. Reizi nedēļā psihoterapeits..
Tad varbūt nebūtu besis par to, ka visu laiku jāatrodas mājās, ar māti, bezdarbībā un nesatiekot, vai vismaz neredzot, tos cilvēkus no skolas, skaistos un interesantos.
Cerams, man besis paliks līdz 2dienai, lai varētu pārrunāt ar psiholoģi to. Būtu vieglāk. Katru nedēļas nogali raudāt un besīties nav īpaši forši. Jāsakārto domas. Pie domu sakārtošanas pieder arī nevajadzīgo domu izmešanas, čau. Lūdzu? |
|