| ierastā svētdiena - ar nožēlu |
26. Apr 2009|14:57 |
Ja to var nosaukt par besi, lai būtu, ja tā būtu depresija - tas neko nemaina. Visas šīs sajūtas sauktas par sliktām.
Un kas man ir? Nekā mums nav. Ja kaut kas noiet greizi, tad mēs vienmēr atsākam domāt par visu, kas nogājis greizi. Par lietām, kuras jau dabiskā kārtībā ir greizi. Lai gan tik dabiskas viņas nav. Māte, tēvs, kuri ir pilnīgi bez loģiskās domāšanas un ar tik lielu egoisma pakāpi, ka tāda nevienā tabulā nav. Un tur neko nevar mainīt, tādi viņi ir un nemainīsies, jo runāt ar neloģisku cilvēku ir grūti. Viņš neklausās. Viņam neinteresē. Pie tam egoists - 'priekš kam man? Man labi tā pat.' Ja man jāved ir laukā divi suņi, kas neklausa, nekas nevar mainīties, neviens viņus nevēlas vest laukā, tāpēc jāved ir visiem, pienākums, kas nedod prieku, un pat nepatīkams pienākums, - kā tas var dot prieku (LAIMI)? Sabiedrība, kurā lielākā daļa cilvēku ir ļauni, dusmīgi, naidīgi un tādi, kas grib kāpt ne tikai augstāk par citiem, bet paši par sevi. Runāšana ar cilvēkiem nenes baudu, jo tas ir riebīgi. Mums, jo mūsos iekšā nevajag šīs sajūtas. Ir patīkami cilvēki arī. Bet tie ir tik tālu vai noslēgušies sevī. Tas nozīmē, ka vajag aizmirst šo necieņas pilno sabiedrību, nedzīvot tajā. Dzīvot sevī. Bet kādu laimi tas sniedz? Ja nemāk ar 'labo', bet negrib ar 'slikto'. Mācīties būt labam. Lietas, kas traucē. Vecums, laiks, kuru nevar mainīt. Nespēja, ja nav iespēju dēļ tā, neaizrauj nekas, kas tagad notiek un var notikt, bet kaut kas ir jādara, tad atmirst, nepieciešams ienirt. Lietas, kuras tiek uzspiestas - skola, tie parasti ir 10-15 priekšmeti, un katrā kaut kas ir jāmāk. Diemžēl, lielākajā daļā ir jāmāk daudz kaut kas.
Tātad, LAIME, kuru iegūst, - ja nekas neinteresē, neko negrib, nekas neaizrauj, kas jādara tagad, ja nevar to, ko vēlas.
Attīstot savu prātu iespējas aug. Bet cik daudz? Un cik lielā mērā? Pieņemt to, ka esam bezspēcīgi? Tik daudz mācību māca: ir jāmācās, lai attīstītu savu prātu? Bet ja paši mēs jūtam kā jūkam prātā uzņemot šīs ļaunās, dusmīgās un bezjēdzīgās mācības?
Un nekas nevar palīdzēt. Mēs pat nevaram nomirt, jo apzināmies, ka esam tik smalki izplānoti, gudri un inteliģenti cilvēki, ka vēlāk varēsim, spēsim un būsim kaut kas tik ļoti daudz. |
|