| 1 |
[23. Jun 2011|02:36] |
Kāpēc tas ir tā, ka dažus savus bijušos labākos draugus negribam ne redzēt, pēc dažiem sirds kliedz - gribu Tevi atpakaļ. Gribu Tevi savā gultā, gribu gulēt Tev blakus un izjust to, ka varam darīt visu un tad nedarīt neko.. Es Viņam uzrakstīju. Man viņš pietrūkst tik ļoti, ka sāp. Pēc ilgāka laika mājāssēdēšanas, es pāris dienas atpakaļ 'izgāju ārā', smagi piedzēros un sapratu, ka man viņu vajag. Lai gan man nevajadzēja viņu tajā brīdī, man pietrūka apziņa, ka viņš ir.
Pirmo reizi ir tā, ka bez kāda drauga tiešām nevaru. Tagad pat vairs nedomāju par to, ka reāli nespēju viņam neko dot, ka mums iespējams vairs nebūtu ko kopā darīt, ka viņam vairs nepatīku. Manas jūtas gūst virsroku. Man sāp tas, ka attiecības, kuras kļuva tik perfektas gan fiziski, gan morāli, psiholoģiski, mentāli, vienā brīdī pārtrūkst muļķību dēļ. Un palaiduši garām brīdi, kad visu to varētu kā joku, man ir jāpārkāpj sev pāri un jānoskūpsta Viņa kurpes gals. Jāatzīst, ka es būšu tā, kurai viņu vajadzēs vairāk. Bet.. Ak, cik ļoti esmu ar mieru ar to samierināties, tikai lai uz reizi varētu gulēt viņam blakus.. |
|
|
| destiny |
[23. Jun 2011|02:49] |
P.s. Neesmu savu Likteni redzējusi mūžību. Vienu reizi mēnesī un tas viss. KO VIŅŠ DARA?
Man vajadzētu vismaz viņa vārdu, lai savās fantāzijās nebūtu jāizdomā katru reizi cits. |
|
|