| dzeja, kas nav dzeja, bet ir tomēr. |
[18. Maijs 2009|18:10] |
Un man nav nevies, jo nekad nav bijis.
Mīlestība ir atbildība.
Man nav spēka. Nav vēlmes. Man pietrūkst - kā?
To sarunu. Manis pašas.
Pieaugušais draugs.
Lielais zēns.
Kas kautrīgs un izglābj.
Netīru muti ēdīs banānus un bezpalīdzīgi smaidīs.
Nopietnas sarunas? Izved mani pastaigāt.
Un klusē.
To muļķa puiku, kas apskaujas.
Muļķīgākos veidus, kas labākie.
Apstulbušo viņu.
Stāstīt visu nožēlojot.
Es negribu sevi padarīt nožēlojamu. Bērnišķīgu. Bet vienalga.
Man apnika censties.
Nevajag to darīt.
Es.
Runāt es māku.
Tad nu jautājiet.
Runāsim, raudāsim, nīdīsim, būs spēka.
Nepalīdz raudāt vienai.
Izteikties skaidriem vārdiem.
Nenosakāms.
Vajag sasist galvu.
Ir jauna dzīve.
Lai māsiņai patiktu. Pat ja viņai nav ne jausmas.
Man to vajag.
Es gribu.
Bez tā nevarētu. |
|
|