| Jauns. |
6. Mar 2009|06:54 |
Un es varu staigāt uz riņķi, uz riņķi vien. Aizverot kādas durvis es ienāku citā pasaulē, es esmu šeit cita iemesla dēļ, šeit ir citi skatieni, kurus es neuztveru tik un tā. Un tieši tāpēc es varu atļauties, man tikai ir jāaiztaisa durvis pēc sevis.
Un tiem, kuriem ir savas darīšanas mani neredz, bet tie, kuri ir vieni tie saprot, ka patiesībā neviens nav vajadzīgs. Man šeit ir labi.
Prieks apvainojās.
Man patīk mans spēks.
Man vajadzēja saprast. Es dzīvoju tā - it kā samierinādamies ar faktu, ka man prieks ir. Bet varbūt prieks arī atnāk tikai uz divām nedēļām? Varbūt tie, kas par to nedomā, nodzīvo visu mūžu priecājoties, jo viņi samierinās ar faktu, pierod un vēlāk tiem vēl iepatīkas. Tāda kā prāta apmuļķošana, un tik daudz domas, kas manī, to raisa tik tāds mazs prieciņš. Mēs esam tik ļoti pieraduši pie pieradumiem. |
|