|
2. Jan 2011|00:55 |
Kaut kādas morālās paģiras neatstājas jau pāris dienas.. Vai nedēļas? Laiks skrien ātri, bet nekas nemainās.
Bet kāda jēga pārdzīvot, justies vainīgai, bēdāties, vispār domāt par kaut ko, ja neko tā pat es nevarēšu mainīt? Dažreiz aizmirsu to atcerēties.
Vai tad jūs jau neesat sapratuši, ka visa šī dzīve ir viena liela, kārtīgi neizplānota spēle?
Vai pēdējā laikā es domāju par daudz, vai kas ar mani ir.. Tas varbūt dēļ vienas draudzenes, kura nekad iepriekš nebija redzējusi mani Tādu. Lai gan nešķiet, ka tas būtu slikti. Cilvēki pēdējā laikā izturas tik sasodīti jocīgi, ka nesaprotu - viņiem kaut kas nepatīk, kaut kas patīk vai vienkārši vienalga. Kā man.
Reāli jūtu, ka man ir ko teikt, bet.. Jā. Man tagad vajag atkal jaunu puisi, šis jau apnicis. Esmu jau noskatījusi, bet neesmu pārliecināta, ka man izdosies. Vienkārsi sexxxxe, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kuru palaidu garām, tikai būtībā vēl labāks, jo ļauns (vairāk kopīga). Tikai viens bet... Nav man to draugu tādu, ka varētu ar viņu sapazīties, kur vēl ballēties, lai dabūtu to, ko man vajag.
Jā, un cilvēki pareizi saka, ka man nav dvēseles. Jūtu, ka man patiešām nav. Kāda starpība? Labāk man. |
|