| eh |
30. Dec 2010|23:22 |
Jūtu kā pūstu. No iekšas, no āras - sabiedrības.
Liekas, ka sabiedrība nepieņem mani un es nepieņemu to. I am so screwed up. Šī diena ir screwed up. Bet vismaz atvēra acis, mazliet. Tā šķiet, ka visi mani `lielie atklājumi` nāk caur sāpēm.
Jā.. Viss tikai sagadīšanās dēļ.
It kā vakar bija jautri, tikai viena tāda lieta, kura mani nošķirs no, iespējams, tik daudz jautrām ballītēm..
Šis rīts.. Paģiras. Atgrūšana. Nerēķināšanās, vilšanās.
Uz paģiru fona viss sliktais liekas daudz sliktāks, jo vēderā tik pretīgi.
It kā viņš nav man svarīgs cilvēks, bet tomēr. Kuram gan nepatīk justies gribētam? Vissāpīgāk, ja rēķinājos justies gribēta, bet nebiju.
Un draudzene. Saplānojusi laiku, protams, vēl labāku kā bija paredzēts, bet man nekas netika jautāts.. Apmēram - gribi nāc, negribi nenāc. Un vēl starpgadījums ar manu nošķirtību no Lielās Ballītes.. Jā, viņa ies, ja dabūs ielūgumu. Lai gan viņa zin, ka es TĀĀ gribēju svinēt ar viņu.
Tagad man vispār neko negribās. Es varētu palikt mājās, vienatnē dzert un raudāt. Pazust vispār no sabiedrības. Pat nemēģināt savu depresīvo seju izvest pastaigā. Bet nē.. Tas būtu pārāk muļķīgi. Jo nav jau tā, ka gribu šāda palikt visu laiku. Kaut es vismaz varētu būt apmierināta ar sociopātismu. |
|