| hmm |
20. Aug 2010|23:12 |
Kopš viņam pateicu, brīnums pret viņu ir tā kā pazudis.. Vairs nejūtos tā, it kā katra saruna ar viņu nozīmētu pasauli. Labi, protams, bet jocīgi.
Un šodien ir pirmā reize, kad mūsu viedokļi nesaskanēja. Lai gan, es zinu, ka taisnība ir viņam.
Man mazliet gribas skolu, lai gan tagad ir daudz vairāk laika tam, ko es gribu darīt skolā. Vienkārši nevaru saņemties. Un, vissstulbākais, - es zinu, ka viņš var.
Viņš vienkārši ir labākais. Viņš zina kā ir vislabāk un dara visu vislabāk. Bet es nē. Varbūt tieši tāpēc es daru to, ko daru un esmu lemta tam, kam esmu, bet ne viņam.. |
|