Pirmais ievaids.

Gudri ļaudis runā, ka ikkatrā pasakā ir grauds patiesības. Lai kurā kultūrā un pasaules nostūrī meklētu, ir atrodami neskaitāmi nostāsti par runājošiem dzīvniekiem, upēm, kas burbuļo dzīvības vārdus, lietusgāzēm, kuras dāvā nemirstību. Tomēr gadiem ejot, cilvēki atsakās no ticības brīnumam, bet ne jau tādēļ, ka zaudē bērna naivo skatu uz pasauli, kas ļauj ceļot sapnim reiz iemācīties vēju valodu; ticība tiem šķiet apnicīga, lai uz to koncentrētos, nepieciešams milzīgs gribasspēks un iejūtība. Gadsimtu gaitā cilvēki ar ticības palīdzību tikuši iebiedēti un vadīti, varaskārie centušies pēc iespējas vairāk liegt ļaudīm apstāties un apdomāt esamības gaitu, pieņemot savu patiesību un radot arvien jaunas pasaules jau eksistējošajā, jo visgudro un vareno dabu varētu salīdzināt ar mīcāmu mālu, no kā darināt arvien jaunas šūnas, kurās mājo pats eksistences fenomens, ka cilvēks pats sevis noteiktajos ticības rāmjos ieraksta dzīves jēgu. Daba ir devusi savu spēku ikvienam, tos neregulējot un nežēlojot, atļaujot katrai radībai darīt ko tā grib, tai skaitā postīt, radīt ko neatkārtojami skaistu, savā starpā izvēlēties līderus un pakļauties tiem, manipulēt, pazemot un iznīcināt gan sev līdzīgo un tuvo, gan nesaprotamo, tādēļ šķiet tikai loģiski pieņemt, ka ikviena mazākā dzīvības daļiņa ir dievišķa spēka pildīta, lemjot pati par sevi, un divkosīgi uzskatīt, ka pār pasauli valda kāds spēks, kas visu ir priekšnoteicis, tomēr atļauj „veikt savas izvēles” kaut kādos iedomātos krustpunktos.
Un tomēr tādi mēs esam.