klausoties ultra labu FLAC Martin Lee Gore ierakstu, atcerējos Disfigurator, un uzrakstīju MI:

mums cibā ir viens nasty sound bastard. viņš nav snobs, bet lasot viņu, nepārspējams audiofīls. viņš uztraucas par adatas atsvaru, lenķi, ir notinis ar skoču hi-fi atskaņotāja atsvaru, jo tad dzirdot augšas vairāk. tagad atkal viņam nav labi. paņēmis preamp no algas, kaut kādu superlīgu. flac viņam ir kāju pamesls.

piebildu, klausoties no savām nenormāli labajām Bang&Olufsen:

es nez, tagad var dzirdēt, konkrētu skaņas atrašanās vietu. konkrēti, pa kreisi augšā ir masīvākais impulss. tikko sākās aplausi. tie ir man visapkārt, tikko pie pleca. un tas ir tikai flac. bet Gore un pavadītāji ir atkal augšā, pa kreisi

ak kungs, man ir amfetamīna ikona. es meklēju pulveri. bija ļoti sarežģīti. aizpisāmies ar čomiem uz salaspili, un vienalga nekā. dzeram bārā, salaspilī. nav, joprojām nav, ir jau nakts. un tad es pamodos bāra tualetē, ar galvu uz poda vāka. iztaisnoju acis, savācu bankas karti, sarullēto naudas zīmi. aptuveni apslaucīju nāsis, izgāju zālē, un uzlēcu uz bāra letes, pasūtīju simbolisku dzērienu, vēl pamuldēju ar čomiem, palūdzu bārmenim papīru. izrādījās avīze tikai pieejama. uzrakstīju ar n-tajām līnijām RĪGA, pieklājīgi atvadījos, un devos uz šoseju, apmēram 4:30 naktī. un ko? Dievs gribēja, lai nokļūstu rīgā. pildspalvas uzrakstu, saprotams, ka nav iespējams uz avīzes, uz tumšas šosejas nolasīt. apstājās pavecs kungs, paņēma. statoilā zemitānu tilta galā, kad iepirku 200ml šņabi mājām, uz mani tā blenza, es nesapratu. tas bija 2007. šņabi pārdeva visu diennakti, pat statoilā. es izgāju ārā, reāli sajuties, ka personāls knapi neizsauca policiju. šķērsoju kilometru, pusotru, neatceramā laikā, bet momentā. es biju jau pie skenera, sagleznojis multenei fonus, saskenējis fonus visai multenei, jau sāku aminēt Flash vektorus. kad Gunta pamodās, man multene, kas prasa mēnesi, bija jau 1/10. dažās stundās, vēl kādos 3:00 guļot salaspils bārā

upd.
tā kā multene ir turpināta, bet ne vairs, es varu teikt, ka tā rīta ieguldījums, bija 1/3 no visa darba kopumā. absolūti nereāls pienesums. es zinu kāpēc statoilā gandrīz spieda trauksmes pogu, es biju zibens lode

Kā tur angliski ir, es nezinu, jo filmas spēju uztvert tikai latviski vai krieviski. Tribute? To iemācījos no princeses Diānas nāves. Eltona Džona tribute princesei. Sanāk, veltījums, ja lieto valodas intuīciju, kas arī ir galvenais manu valodu attīstībā.

Tribute BlackRobin. Es jūtos, ka Dievs gribēja mani sievieti, un pēdējā brīdī pārbīdija kursoru uz male. Esmu arī kaķis. Es to visu varētu apgalvot, un starp draugiem justos godāts kā kaķis, brīžam cibā un phone grāmatā pārprasts, ka pārdefinēju sevi. Bet es piedzimu puika, un tas ir vienigais legit fakts. Dzimumi ir tikai divi. Es to neskaidroju sev, es gaužām labi visu saprotu. Tas ir, es piekrītu B-Robin frustrācijai. Tas, vai nu pāries, woke norietēs, vai viņiem klāsies arvien sliktāk. Jums tur rietumos hujova. Lai pamēģina īstenot austrumeiropā. Neattīstu fantāzijas, cik ātri woke sarullētu savu stafu atpakaļ, un rītu viskiju 2000km attālumā, no drošas distances lādoties, nevarot saprast, kā varēja dabūt tādu pisienu imaginālajā kājstarpē

Sēžu uz apmalītes, pienāk pusaudze, vai ir ko smēķēt, krievu valodā. Es aizņemts strīdoties ar MI telefonā, pavirši atbildu latviski, ar roku subtitriem. Ķip, tīt māki? Man ir tabaka.
Tā, ne uz vienu pusi. Viņa latviski, situācijas dēļ, gribētu, bet knapi saprot. Man savukārt pofig, jūtos pārtraukts sarunas vidū.

Pārgāju uz eng. To, kaut cik.
Iegrimstu atpakaļ telefonā, bet tur, blyat, chats pazudis. Pievēršos meitenei, redzu, ka nemāk tīt. Let me do this, un paņemu atpakaļ komplektu, tinu viņai, sekundēs. Tikmēr runāju. Oh, do u like goths, skatoties uz viņas outfit. Nu jā, laikam, bet nezina nevienu bandu nosaukt. Es speru ārā vienīgo true goths, ko zinu - My Dying Bride. Nē, nav dzirdējusi.
Gotu tur nebija, vnk 2026, no 2000 atkārtojošais outfit.
Piedāvāja laipni man milkshakes no somas. Chocolate. Es nē. Strawberry. Es nē.
Patiesībā es čekoju pulksteni, ka tūlīt beigs tirgot vodku.
Es rāvos kājās. I got 20 minutes left, I have to go. It was so nice to meet you.
Meitene priecīga pamāja ar galvu, acīs skatoties, sniedza plaukstu, iesist pieci. Tīrs bija viņas skatiens.

Meitenei maybe 15. Un tā arī es viņu uztvēru, kā glītu, jauku meiteni, kas aug par skaistu sievieti. Esmu beidzot ne tēva kategorija viņas dzīvē, ne dumjš loveris, vnk sakarīgs male, kas laikam ir retums, kā esmu nojautis no pieredzes.

Ciba ir zobojusies par pedofīliju. Es uztveru tādu vecumu kā plaukstošas sievietes nākotnei, un runāju kā ar meiteņu kārtas draudzenēm, lieliem bērniem.

Billy Idol ir dziesma Sweet Sixteen, Cojam vēl trakāk - Vosmeklasnica. Tikai kaut kā tajās dziesmās nejūt sex draivu, bet tā paša apzināšanos, ko jūtu es. Ir skaisti redzēt meiteni pieaugam, būt čomam

Traumētiem Lauvām, laikam kā senas paaudzes opeļiem neizbēgama ir rūsa, ir lielīšanās. Jo neviens neredz kā viņi ir deguši un deg. Tas ir zvaigznēs rakstīts, ka jādeg. Es te pieminu arī Vectīģera plātīšanos, kamēr vēl bija latests.

Iegāju aptiekā pēc sava xanax, un kamēr mani apkalpoja, skatījos uz bezjēdzīgu medikamentu plauktiem. Fervex, un ko tik cilvēkiem nevajag. Man tas ir murgs, izdot naudu par neko.
Neesmu parakstījis līgumu ar velnu, bet pāri visam tam, ka gandrīz neslimoju, aptiekā aptvēru, ka pēdējo reizi slims biju ar covid, uz 2 sūdīgām dienām, kad tiešām nebija forši. Tātad, 5 gadus vispār pat iesnu nav bijis, dari ko darīdams.
Thanks God and mama.

Tik agri jau tik gaišs. Līdz jāņiem tak vēl tālu