Ja Rīgā esi vien kādu ceturto reizi pusgada laikā (kopš bezdarba sākuma), tad jūtu, kā rūgtumiņš un bēdīgums manifestējas, esot cilvēkos, kad pret tevi ir "prasības no āra". Pašam liekas, ka pat sejā rakstīts skābums, čīkstulība, esi tizls, neveikls. Jo mājās jau jutūbe, gulta un neviena, kas prasa, pelē brīvi.

Es nekad nebūšu funkcionāla mēbele pretējam dzimumam (kādai, kurai kārtējais "mužiks" ir aizmucis, haha).