Deviņdesmitajos iepazinos ar vienu čomu (kopīgu interešu dēļ), drusku vecāku, kurš uz to brīdi bija ar lielu pieredzi visādu vielu lietošanā, daudz padzīvojis pa ārstniecības iestādēm, un mēģināja cīnīties arī mājās esot. Un reizēm viņam uznāca, kā viņš teica, "vāvulis", kad es tikai klausījos, ar uzvedinošiem jautājumiem utt. Un reizēm "vāvulis" bija visai smags un nepatīkams - cilvēks runā, runā, smejas, aktīvi klana galvu, bet sajūta, ka tas ir kāds robots, cita persona... Slimība.