Es mīlu Ievu Praulu.

Nesaprotamā darba tualetē, tādā kā šaurā kvadrātveida tornī bija vienkārši caurums grīdā telpas vidū, tam cauri redzami daudzi tādi paši stāvi uz leju, vienu stāvu zemāk svešs cilvēks mēģināja tajā šaurībā ērtāk iekārtoties, lai kakātu, redzēju pa caurumu te dibenu, te muguru, te galvu, bet arī es biju atnācis, jo gribēju kakāt, un man nebija nekādu problēmu apsēsties virs cauruma un cilvēka, baidījos tikai, lai mani neierauga. Nepaspēju nokārtoties, tiku paglābts.

Man ir tādi sapņi, kur apzinos, ka rīkojos jocīgi, bet vienīgā spilgtā sajūta - bailes, lai nepamana. Ak, jā, un arī šaurība kā tipisks apstāklis.