| |
[Feb. 21st, 2011|08:51 pm] |
| [ | skan |
| | Radiohead - give up the ghost | ] |
tādās grūtajās nedēļās (kā pēdējās 3 + šī) manī brīžiem iezogas doma, ka patiesībā nemaz nevēlos te būt.
tad es sevi nosodu, jo man taču tomēr ir kaut kas labs
ja tā salīdzina, agrāk bija tikai labi, mīļi vārdi, labestīgi glāsti, uzslavas, pateicības, sapņi un nekad, nekad nopietni strīdi, neiecietība, sišana vai reāla vēlme aiziet, bet tagad tas viss it kā ir, bet it kā arī nav. Viss ir tā dziļāk kaut kā. Tā, ka tu zini, kā tas būtu, ja tas nebūtu, un tu zini, kā varētu būt, bet kā nekad vairs nebūs, un tu jūti, ka esi nonācis pašradītās sprukās. Tu nezini, kā palikt vai kā tikt laukā, un vēl mazāk saproti, vai to vispār vēlies.
un visbiežāk manī ir kluss izmisums. es nemāku bez, bet reizēm ir tik grūti ar.
nu ir atkal visi tie sapņi par Kirki, Mikko, mājām un suņiem, par darbnīcām, darbiem un dienām. bet es nezinu, vai kādreiz vēl būs manī tāda paļāvība, tāda bezbailība un drošība, vai kādreiz pazudīs piesardzība no visiem tiem sūdiem un draņķībām, kas var gāzties pāri. |
|
|
