| |
[Mar. 23rd, 2010|05:14 pm] |
tik tikko atcerējos vienu no saviem mīļākajiem bērnības foto - melnbaltā, kurā tantes skaistos kostīmos un frizūrām pozē kādas no šo tanšu jubilejām, ziediem rokās, smaidīgas un tā, bet priekšā stāvu es, kādus 4 gadus veca, pumpainā samta kleitā un samta reitūžos, izlaistiem matiem, kas sniedzās līdz dibenam, pielikusi plaukstas pie pieres un šķobos, jo saule spīd acīs.
pirms gada es to nočiepu no vecmammas albuma, lai atvestu uz Rīgu ieskenēt un varētu aizsūtīt visiem saviem draugiem, par ko priecāties, bet tad kaķis to apēda. viņš nograuza mani līdz viduklim, palika tikai smieklīgā sašķobītā sejiņa, taču tas vairs nav tas - nav reitūžu.
ļoti žēl tādu lietu. |
|
|
