inese_tk @ : jūnijs
Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/
Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/
Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/
Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/
Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/
Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/
Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/
Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/
Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/