dis

aborigens @ 11:29pm: To My Duties

While I’ve been doing my job
stone by stone, quill by quill,
winter has passed, leaving
empty places
and dead rooms.
I work on all the same.
I really should replace
all those things I’ve forgotten,
fill the darkness with bread,
inspire hope again.

The dust of the season,
its harsh rain, are all I deserve:
for myself I claim nothing more than all space
and the right to work there, bearing witness to spring.

I must have something for everybody
day by day and week by week, gifts of the blue variety
or cool blossoms from the woods.

First thing in the morning, I’m going strong
while others have sunk
into sloth or lovemaking.
I’m sweeping out my bell tower,
polishing my tools and my heart.

I have enough dew to go around.

/Pablo Neruda from: ODES TO OPPOSITES

punkts @ 10:45am: drukas kļūdā bija reikjavīka un tā bija bāla kā sāls un daudz darīja lietas labā, ja tai piemēroja gadskārtējo aprobētību, tai vienmēr bija darbs un dienas gaidāmā daļa gaidīja arī tad un arī tad tā gaidīja, kad tai bija savas dienas jāved daudzās nacionalitātēs un skraidīšana izvērsās par amorfo jau no sākuma tā kā gāze gāja pāri klajumiem un gaidīja savas sirsnības atspulgus, lai tajos ierāmētu skaidrības periodiku un tiesnesis ar gaismas paviljona gaidāmo pantu un ar maiņas armatūrām gaidīja skaidrības lāses un dienas pārbagāto daļu sausajā atlikumā grabināja pantiņos un daudzas radio lokācijas bija vainagotas sirgstošiem periodistiem un gaidīja lamdas un tetas un barankālijus un ienesa skaidrības pincetes skaidrības ovālos ienesa gan lācijās gan negācijās gana bija arī banalitātes un skaidrības principi skudras lāsumos gaidāmais panacejs un trikolors arī pincetes brālīb un dienesata suņi saišķos sašķobīti gudrības prātulas skaidrais eposs enormous laidums pāri skaidrības brillēm gaidāmais pankreātisms un totalitārais sūnu bunkurs dienas gliemezis ar piena glāzi skaudri rada biežākos automutantus dienas priedēs sasēdušas skaidrībai jāšus uzmetušās kož un laiza atribūtikas nevienmērību aizgalda paralīze gudrības neviendabība un dienas skaitliskais termoss izveidots, lai gādātu par klimpu aizvietošanu pilsūdens krātuvēs aizvēsturiskos ringlos un tumsnējā kaimiņu grodā ar dārzu pār amoliņu un drenāžu pār plecu atlec no siekstas taisās uz birokrātijas sabrukumu un laiza dienišķās atklepotājas aizvērš pantomīmu atvelc priedes stuķi lauku jēlajos atrofijos gaidāms pienācīgs lists un prusts un ernsts un poļakovskis aizvāca skaidrības drātis pār priedelēm gaismēnos rēgojas gubernators ar taukainiem matiem aizvāc no sejas krizantēmas atvēl mums tā patālāk apsēsties un gribētos viņam ielikt starp stikliem brieža gaļu, lai tajās vērienīgajās atmodas vēdzelēs leknie stari pār kultūras ministriju laida garbareku un tulznu sultānu makjavēli gaidāmais antiņs ar priežu cikloniem starp stikliem liek brūkleni ar dārdošu smieklu un velta ledum svinību, velta lietskoku, velta predominanci un burku vēja.

inese_tk @ 10:33am: aprīlis
ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

inese_tk @ 5:20pm: aprīlis
tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

aborigens @ 2:50pm: "Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu. Nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko."

inese_tk @ 10:48pm: aprīlis
vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

inese_tk @ 2:29pm: aprīlis
malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

aborigens @ 8:24am: Es sapratu. Latviešu valoda ir mūsu Praids.

inese_tk @ 12:00am: aprīlis
oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

inese_tk @ 10:56pm: aprīlis
Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.

aborigens @ 10:41pm: Šodien pirmā diena, kad stresa līmenis tik augsts, ka nevienu brīdi neprasījās paslinkot. Žēl tikai, ka mans organisms parasti uz to reaģē ar saslimšanu. Rīt jāmēģina nedaudz ilgāk pagulēt.

aai, posting in pajautaa @ 10:23pm: Nodokļu figļi migļi?
Šodien mums Vecrīgas lokālā katram (jo visi 4 maksājām atsevišķi) beigu rēķinā pārādījās mistiski pievienots drinks, kas bija ar "+" 6.00 un tad uzreiz kancelēts ar "-" 6.00. Pārāk aizdomīgi, lai būtu vnk kļūda vai sagadīšanās - UK kolēģis tad teica, ka viņam tā vakar Rīgā bijis arī citā ēstuvē. Tas ir kkāds kārtējais inovatīvais "mēs mīlam šo valsti" grāmatvedības uzskaites figļi migļi a la Gan Bei stilā?

lavendera, posting in pajautaa @ 3:16pm: Vai ir kāds normāls abu dzimumu pensionāru čats latviešu valodā, kur aprunā nevis vecuma kaites, bet runā, piemēram, par mīlu vai citiem omītēm interesantiem tematiem?
Feisbukā pensionāru klubs nododas tikai banālu bildīšu publicēšanai.
Dzīvajā pilsētas klubā ir tikai dāmas vien, tas arī neesot interesanti.

lavendera, posting in pajautaa @ 12:31pm: Vai kāds zina, kādi ir noteikumi Tactic spēlei "Iemācīsimies alfabētu"? Tur, kur tipa domino plāksnītes, kreisajā pusē burts, labajā bildīte, kas burtam neatbilst.

lavendera, posting in pajautaa @ 7:40pm: Vai ir kāds efektīvs veids, kā izlikt pārdošanā visu bibliotēku vai vismaz visu grāmatplauktu uzreiz? Kas attiecas uz ibook, tur jau nojūgties var, katru grāmatu atsevišķi fočējot. Turklāt mana pēdējā pieredze ir, ka uz grāmatu pieteicās div nedēļas pēc tam, kad mani bija piebesījis tas, ka sludinājums bija stāvējis gadus divus, un es to grāmatu biju atdevusi vienkārši par velti kādam, kam kaut teorētiski varētu noderēt.
Drēbes un kurpes arī kaut kad būs aktuāli. Māja jāpatukšo...

inese_tk @ 11:53am: aprīlis
Godspeed aizvakar bija ļoti kruti. pirmais koncerts pirms 8 gadiem Šveicē gan bija maģiskāk un krutāk, bet tad bija citi apstākļi. Alpu pļavas ar krītošām zvaigznēm un mirklis ar Eifrimu divatā, kurā sadūšojos pat pārmīt dažus teikumus. bet ļoti patika Rīgas koncerta beigas. Rubenis arī ļoti kruti nospēlēja. Bens Frosts vakardien gan nu tā. skanēja mega kruti, bet kaut kā nespēju identificēties un nekas neaizkustināja. stāvēju atspiedusies pret foha aizgalda sētiņu un vienā brīdī piefiksēju, ka regulāri skatos pultī redzamajā pulkstenī un visu laiku liekas, ka ir pagājis ilgs laiks, bet realitātē - 2-3 minūtes. Platons nepatika. divtūkstošo gadu sākumā droši vien būtu paticis.

iokaste, posting in pajautaa @ 4:23pm: sieviete ar rūķa balsi
vai variet ieteikt kādu sievieti ar "rūķa balsi" un labu dikciju? vēlams aktrise.

tāda bija vera singajevska, tāda nedaudz ir evija vēbere. vajag ierunāt dažus dzejoļus, kuru autorei bija pasaku intonācija. par atlīdzību.

punkts @ 9:50pm: Dodekahedrons

inese_tk @ 11:42am: aprīlis
nostrādāju pēdējo dienu kvfr. tomēr jau bija labi, ka tā. vismaz tāds reāls noslēguma brīdis. ballīte bija jocīga - likās tā skaļi un jautri, bet pusnaktī visi pēkšņi pārvērtās par ķirbjiem - t.i. praktiski vienlaicīgi gāja prom un viss beidzās. bet nu daudziem šodien mēģinājumi un darbi, turklāt, ja tā būtu bijusi parasta ballīte, es pati droši vien būtu devusies ap to laiku prom. nepaspēju ar visiem parunāties. bija atnākušas neticami daudz brīvprātīgās un es runāšanos sāku ar viņām, domādama, ka ar pamatkolēģiem vēl paspēšu pēc tam. ir kaut kādas dažas šurimuri lietas, ko būtu bijis labi tomēr izrunāt. nāksies organizēt kafijas randiņus.
dabūju dāvanā ļoti skaistu albumu un fotogrāfijām un novēlējumiem. un šodien laikam beidzot jūtos kaut kā sērīgi par to, ka šis posms ir noslēdzies. drīzāk saldsērīgi, jo viņam tiešām bija pienācis laiks noslēgties.
tagad ļoti looking forward to ieiešana kaut kādā normālā ritmā.

punkts @ 10:27am: Priekam grūti izlauzties no manis.

aborigens @ 10:26am: Vakardiena bija traki jauka. Tik no rīta pamodos ar domu, eh, cik labi būtu, ja vilibalža gatavoto pastēti varētu dabūt arī brokastīs.
Mierinājumam - kihelkonnas slavas dziesma holesterīnam. Non, je ne regrette rien.

ulvs, posting in pajautaa @ 6:58pm: Vai kursa docētājs ir tas pats, kas kursa izstrādātājs? Ja nē, kur varu noskaidrot kursa docētāja vārdu? Konkrēti interesē LU JF Juristu ētikas kursa docētāja ID. Pie kursa apraksta minēts "kursa izstrādātājs", tāpēc esmu spiests vaicāt šeit (rītdien diemžēl metodiķes nestrādā, un man vajag zināt ASAP).

inese_tk @ 11:04pm: aprīlis
šon pa ilgiem laikiem (tik ilgiem, ka es pat neatceros, kāds tags jāliek eckursiju postiem) beidzot kaut kur izbraucām. gribējās kaut kur, kur ir liela iespēja, ka neviena nebūs. tāpēc izvēlējāmies Cirgaļu iekšzemes kāpas. tur tiešām neviena nebija. nogājām ~10 km, lielākoties pa nelieliem meža celiņiem, daļu pa slapju zampu un mazu, mazu gabaliņu pa mežtaku (posmā Spicu tilts - Zaķi). maršrutu izdomājām uz vietas, sākot iet (un tāpēc dabūjām arī labi pabrist pa zampu, bet man patika). ejot dabā man gadās visādas reizes. mēdzu, piemēram, atrast visādus kaulus vai praktiski pilnas komplektācijas brieža skeletu vai retas sēnes, piemēram, koraļļu dižadateni. šoreiz bija kaku diena. manliekas, nekad neesmu vienā gājienā redzējusi tik daudz kaku. spriežot pēc kaku daudzuma, tur mīt milzīga staltbriežu un stirnu populācija. bet interesantākais laikam bija vilka kakas divās vietās - diezgan patālu viena no otras. vienā bija arī pēdas. LV vadošā vilku pētniece teica, ka visai drošticami, ka vilki. vēl bija medņu kakas, mežacūku kakas un tad vēl dažas kakas, kuras neatpazinu. brīvākā brīdī papētīšu. man bija aizdomas arī par lāča pēdām, bet ļoti neskaidras, gan jau wishful thinking.
par zvēru kakām
pēdu un kaku noteicējs
par vilku kakām
par medņiem un viņu kakām

pēc tam izmetām vēl līkumu līdz Kalamecu gravai. bijām tur jau bijuši vismaz vienu reizi (manliekas, ka divas), bet citā gadalaikā, kad tur ir maz ūdens. šobrīd bija daudz ūdens un daudz vizbulīšu un bija ļoti skaisti. līdz Markuzu gravai šoreiz bija slinkums iet, jo bijām jau piekusuši Cirgaļos.
pēc tam ilgi, pa diagonāli no Gaujienas uz Variņiem, caur Vidagu, braucām pa bezgalīgu un sūdīgu meža ceļu, lai paskatītos uz Vulfa medību pili/Lazdiņu pili, kuru Smiltenes pašvaldība aizlaidus pilnīgā postā. 10 gadus vecs raksts

inese_tk @ 10:52pm: aprīlis
jauns.lv: Agrākais degunlācītis nu godājams par Dienvidamerikas koati, jo koati ir šīs sugas iezemiešu lietotais nosaukums, kas aizgūts un izmantots arī vairākās citās valodās. Savukārt deminutīva izmantošana mainīta, lai neradītu apmeklētājiem familiāras asociācijas ar dzīvnieku.

punkts @ 8:58pm: digitālās preces ar aplodingu un izgrebtu deguli naudas koka baso kāju deviņas stāva barakas aizkustinātā barankā un zo pk dv tas ir tas ir tas ir kā jau arī un tā tas ir tas ir vai arī kājas mutautos satītās bārkstīs ledāju kaujamajos kambaros ar gaismas paviljona svītu zem svītras degušas apses beidzēju skolā uz jūras bākām palīdzīgas pīlādžu ogas lej caur termosu un tievās strūklās klaji klepus graudi deviņas stāvu barankas aizkadra birstalā ledāju sausajā augšējā un tā tiešām bija viņa etvija, kas gailēja uz priedes koka bulanžēra skaidrākais no pielijušajiem auskariem maina gumijas strīpas pretējā vērienīguma turzā kaujas gliemeži un švīti gaida prieku pakulu valvācijā un prieks ir taukains, ja tam piekrīt visa piena kobinējošā industrijas dzeņa prieka pilnā kaujas gaismām pielietā gaismas paviljoniem piestigusī kāja uz gumijas paklāja atklājas ainavas un terases dēļi gaida prieka pilnos pilienus nākam uz vienas terases grīdas atrodas prieka tulznas un taisnākās no viņu ilgviļņiem ir rijušas priežu pumpuriem īdzīgas tantes slauka priežu pumpurus un liek uz loka ielas taisīt priedē gaida prievīte pie devītā dīķa gaida uz pumpuriem un starp riepu kalviniekiem gaida king size priedes kailo gumijas mākleri un deviņas stāvīgas prieka tulznas uz vienas no mājvietām laikam ir pavilcies kaujas gliemezis un aizmāršīgs deviņas stāvīgas mājas klaigā un atkalas grēdas laikam lieliski pieskata mūsdienu lecīgās tērcītes un griež maizi ar seku pret jupīteru un laikam tas atgādināja prieka bēdas vai laikapstākļu tekalējumu un tādās iecienītās reizēs, kā šī te priežu pudurī uz jūrkalnes ielas laikam sastājušās gaišās baterijas un gaida uz jūrkalnes ielas noštopētas mašīnas un visa tā plūsma, kas gājusi cauru pilsētu, ir apurēts viss tas plūdums ir viens vienīgs māņstrāvas gadījums, kad ar aklimata tiesībām izbraucis valsts ceļos ar politbiroja teātra klases gaidāmajiem pantiem miervaldis ar atvasēm un gaišajiem kailumiem uz piedurknēm laista klimpu ziedus un terasē starp tasītēm un lodāmu auskariem laiza prieka perēkli un taisās iluminatiem izgriezt acis un taisās ar lecamauklu izsist logus terasēm un terīnēm un brēkt uz gumijām kas aptur cilvēcīgās aizas tās aizturētās purenes, kas gliemežnīcām vārud dod un skaita pantu sev par prieku un sev ieliek sešinieku.