es gribeetu sasalt leduu un tad krist, lai sashkjiistu miljons gabalinjos, sabirtu savu miiljo kabataas, matos, kurpees un piemaaju daarzinjos... un taa taalaak... bet patiesiibaa jau es gribeetu lai kaads speetu mani miileet taa kaa es to gribu. nevis taa kaa vinjsh prot. vai taa kaa tas ir izdeviigi un viegli. cik stulbi iekaartota shii pasaule. es zinu visu kas un kaa ir pienjemts, bet dziivot nemaaku. un novelju vainu uz "stulbo pasauli". nevis uz sevi. jo citus vainot vienmeer vieglaak.

es patiesiibaa vienmeer gribu pateikt maz, tikai mazdruscinj, bet pasaku par daudz. un te nu es atkal esmu. un aaaaaaaaaarpraats. man apnicis. viss apnicis. kaut uz mirkli gribeetu ieguut sev rentgena aparaatu, lai redzeetu visiem un visam cauri. un saprastu ka dziivi tas padara paaraak garlaiciigu un paredzamu. un tad es to noliktu atpakalj skapii un ietu dziivee. lai jau saap. arii tas padara dziivi baudaamu...
...nu vismaz dziivojamu jau nu noteikti...





ziniet????????? es vienkaarshi pati nezinu ko gribu teikt. bet gribu teikt paaraak daudz un paaraak maz reizee.


stulba diena. un es laikam sho sakot pirmo reizi pati taa arii nodomaaju.


es juudzos.
un tas nav smiekliigi.