Nevar salasīt? - Post a comment

Cilvēki ir apbrīnojami dažādi - vispirms jau pēc ārējā, bet jo īpaši pēc iekšējā (vai no ārpasaules pieredzes iegūtā) un rakstura. Tas ir skaisti, jo citādi būtu garlaicīgi. Patiesībā tā ir katra viena izvēle, vai viņš vēlas kopt draudzību un strādāt pie tās ar dažiem labiem draugiem, vai arī īstu draudzību censties meklēt, metoties no viena pie otra (nerunājot par vienkāršu jaunu cilvēku iepazīšanu). Man jau šķiet skaistāk tomēr palikt pie pāris uzticamiem cilvēkiem un turpināt atklāt viņu pasauli. Jo katrs cilvēks ir kā vesela atšķirīga pasaule un jo ilgāk mēs tajā darbojamies, jo vairāk skaista varam atklāt.
Bet otra puse visam - uz cilvēkiem nekad nevarēs 100% paļauties vai viņiem uzticēties. Kas gan ir cilvēks un kā kāds var teikt, ka viņš nu gan nekad neļodzīsies? Vienīgi Jēzus ir Tas, kurš paliek vienmēr 100% Draugs, kurš vienmēr būs uzticams, vienmēr uzklausīs, vienmēr palīdzēs, atbalstīs, mierinās, vienmēr iepriecinās, vienmēr atbildēs (un vēl daudzi "vienmēr"). Cilvēks pēc definīcijas nav spējīgs būt "vienmēr".

Tāpēc, manuprāt, pasaulē ir patīkamāk dzīvot, apzinoties, ka visi nekad nedomās tāpat kā es un neuztraukties par to, ka kāds domā citādāk. Ja jūtu, ka pasaule, ar kuru esmu sastapusies, nav man radniecīgā, dziļāk tādā neeju un sevī nelaižu. Un viss - mierīgi.

Varbūt mazliet iebraucu citā līnijā, piedod. Tāpat tās tikai manas domas. :)