2008. gada 6. Jūnijs, piektdiena, 12:55 Smieklīga diena.
Oct. 26th, 2009 | 05:53 pm
From:: dinciite
"No rīta pabraukāju pa Āgenskalnu, pateicu, ka man tas rajons nepatīk (priekš braukšanas) un tiku pavizināties pa Zolitūdi un Imantu. Pilnīgi cita lieta! Tad aizgāju uz darbu, lai parunātu ar lielo matemātiķi par savu d-darbu. Bet viņš šodien nav. Nu neko. Nolēmu pārbaudīt, vai laptops ir gana labs, lai es varētu braukt strādāt uz Inčupi. Un… rau, rau! Pārsteigums! Visas ikoniņas dubultā! Osītis pajokojis ar PrtScr. Domāju, vai tad varētu būt tā, ka viss beidzas ar ikoniņām. Protams, ka nē. Bet pazīstu es savu brāli pietiekami labi.
Aizgāju līdz pieturai, lai brauktu uz staciju. Pulkstenis apmēram 11:50. Domāju – jāgaida, kad garām pabrauks melnais Volvo ar numuriņu „2626”. Ne cik ilgi nebija jāgaida.
Atbraucu uz centru, iegāju veikalā. Zvana telefons, nepazīstams numurs. Paceļu. Apkārt diezgan skaļš, pēc balss neatpazīstu, izklausās pēc kaut kāda puiša. It kā stādās priekšā, nesadzirdu. Tāda diezgan no-oficiālā tonī pārprasu. Man atkārto – pasniedzējs Mencis. Oops… Apvaicājās, par diplomdarbu. Pateicu, kas un kā. Viņš: „Labi, cīnies, čau!” Njā, tad vismaz nav jājūtas neērti par manu sasveicināšanos.
Pēc kaut kāda laiciņa vēlreiz zvana telefons. Madariņas tētis. Šodien visi ar mani sveicinoties saka „čau”. Šoreiz jau pie pirmās izdevības pavēstīju, ka neesmu Madariņa. Bet joks tāds – Madariņai nemaz nebija izslēgts telefons. Viņai vienkārši ir īpašā pāradresācija, kas ieslēdzas laiku pa laikam – vecāku pāradresācija. Man jau nav nekas pretī, jauki cilvēki. Tikai vienmēr mani ar kādu jauc.
Tik tālu diezgan jautri. Tagad dodos JDJ pludmales virziena. Nez kā būs tālāk."
Aizgāju līdz pieturai, lai brauktu uz staciju. Pulkstenis apmēram 11:50. Domāju – jāgaida, kad garām pabrauks melnais Volvo ar numuriņu „2626”. Ne cik ilgi nebija jāgaida.
Atbraucu uz centru, iegāju veikalā. Zvana telefons, nepazīstams numurs. Paceļu. Apkārt diezgan skaļš, pēc balss neatpazīstu, izklausās pēc kaut kāda puiša. It kā stādās priekšā, nesadzirdu. Tāda diezgan no-oficiālā tonī pārprasu. Man atkārto – pasniedzējs Mencis. Oops… Apvaicājās, par diplomdarbu. Pateicu, kas un kā. Viņš: „Labi, cīnies, čau!” Njā, tad vismaz nav jājūtas neērti par manu sasveicināšanos.
Pēc kaut kāda laiciņa vēlreiz zvana telefons. Madariņas tētis. Šodien visi ar mani sveicinoties saka „čau”. Šoreiz jau pie pirmās izdevības pavēstīju, ka neesmu Madariņa. Bet joks tāds – Madariņai nemaz nebija izslēgts telefons. Viņai vienkārši ir īpašā pāradresācija, kas ieslēdzas laiku pa laikam – vecāku pāradresācija. Man jau nav nekas pretī, jauki cilvēki. Tikai vienmēr mani ar kādu jauc.
Tik tālu diezgan jautri. Tagad dodos JDJ pludmales virziena. Nez kā būs tālāk."