Nevar salasīt? - Iz dzīves

Bija viena meitene, 17 gadi. Nekāda ne baigi sabiedriskā, bet vienmēr jautrā bariņā. Viņai kādu laiciņu bija viena labākā draudzene. Nezinu, par ko viņas varēja runāt stundām ilgi, katrā ziņā meiča neko privātu nestāstīja. Jo viņa vispār nevienam nekad sirdi nekratīja. Droši vien baidījās teikt, ko domā par kaut kādām personīgām lietām. Katrā ziņā, ja tiešām tā, tad labi maskējās.
Viņa ar savu jautro bariņu viskaut ko darīja kopā - gāja uz nekvalitatīviem, tīņu pārbāztiem koncertiem, sportoja, braukāja pa Latviju, taisīja tusiņus mājās utt. Bet viss bez alkohola un cigaretēm, godīgi, kārtīgi. Tad viņa iepazinās ar vienu puisi un vienu meiteni. Sākumā visi trīs vienkārši pavadīja vairāk laika kopā. Tad notika tā, ka labākā draudzene viņu smagi piečakarēja. Līdz ar to jaunie draugi kļuva daudz svarīgāki nekā pirms tam. Turklāt vēl nupat piedzīvotā vilšanās izprovocēja viņu uz runāšanu. Drīz vien viņa atklāja, ka jaunie draugi labprāt uzklausa, ko viņa saka un nemaz nesmejas. Kādu gadu viņi bija nešķirami un viens par otru zināja visu. Vai vismaz domāja, ka zina. Meičai bija liels pārsteigums, ka var dzīvot arī tā - runājot. Kādu laiku viss bija skaisti. Tad puisis atzinās mīlestībā. Forši, ne? A meičai reālākais besis pus gadu un sirdsapziņas pārmetumi par sazin ko. Pateica puisim, ko domā, un "nozuda no skatuves" ar domu nekad arī vairs neatgriezties.
Pareizi darīja? Manuprāt jā. Ko jūs par to domājat?