Prelūdija III (LTK I)
Sep. 10th, 2007 | 02:29 pm
Paklausīju mammas ieteikumam šodien palikt mājās. Labākais veids, kā tikt galā ar domām - klavieres. Pavadīju vairāk kā 3 stundas ar Bahu.
Gribētu, lai kāds atnāk ciemos (šādi es aicinu ciemiņus) , bet katram jau savi darbi (šādi es mierinu sevi, ja neviens neatnāks) .
Gribētu, lai kāds atnāk ciemos (šādi es aicinu ciemiņus) , bet katram jau savi darbi (šādi es mierinu sevi, ja neviens neatnāks) .
Link | Leave a comment {2} | Add to Memories
Vēlreiz, bet citādāk.
Sep. 10th, 2007 | 06:56 pm
music: Pride&Prejudice
Un tagad objektīvāks atskats uz vakardienu. No rīta 8.00 modināju Austri un palūdzu viņai uz baznīcu atbraukt agrāk. Pati biju jau pusdesmitos. Pēc 15 min. ieradās arī viņa. Parunājām.
Pēc dievkalpojuma Reinis paprasīja, vai negribu braukt apskatīt LEAF nākamo vietu. Vienos izbraukšana. Tajā brīdī īstenībā negribēju, bet pateicu, ka vēl padomāšu. Tad vajadzēja palikt uz mūziķu tikšanos. Beidzās neilgi pirms vieniem. Domāju, ko darīt - iet ēst ar mammu un Osīti un pēc tam mēģināt nolaupīt kādu no bērniem vai arī braukt skatīt to vietu. Mammu nevarēju sazvanīt, Reini gan. Pateicu, ka gribu braukt.
Viņi jau bija izbraukuši, bet necik tālu vēl nebija tikuši. Atbrauca man pakaļ uz baznīcu. Biju mazliet pārsteigta, ka braucam tikai 3 no 14 (vēl Rolis). Nekļūdīgi, bet ar minēšanu atradām Menģeli. Jocīga vieta un jocīgs ceļš uz turieni. Izlikām plakātus un aizgājām uz dievkalpojumu. Draudze maziņa, bez mums bija vēl 13 cilvēki (ieskaitot mācītāju). Bet DK ar visiem dziedājumiem un, protams, draudzes dziesmām. Tikai... bez pavadījuma. Doma tāda - pirmā panta laikā draudze vienojas par kopīgu tonalitāti. Vai vismaz mēģina. Lūgšanas laikā viens tantuks sāka runāt pa telefonu (diezgan skaļi). Ziņojumos (no kanceles) mācītājs pastāstīja par svētdienas skolu un tās norises vietu un laiku. Tas pats tantuks gan iebilda, ka nevis tautas, bet kultūras namā. Mācītājs mierīgi atbildēja, ka tas ir cits pasākums, un turpināja savu sakāmo. Vēl man jāpiemin, ka mums, viesiem no Rīgas, tika iedotas dziesmu grāmatas. Tā vispār uz vietas viņiem grāmatu nav, bet esot uzdāvinātas pāris ar LIELIEM BURTIEM. Priekš vājredzīgajiem. Dziedājām no tādām. Mājupceļā iebraucām Vērenes kapos. Apskatījām savādu, pa pusei sagruvušu celtni. Puiši visvisādi centās izštukot, kāda tā bijusi un izsecināja vienu - tas ir kaut kas jocīgs.
Septiņos iebraucu Rīgā. Biju sarunājusi ar vienu pleciņu, ka varēšu uz tā paraudāt. Aizgāju pie Madaras. Kopīgi lūdzām un parunājāmies. Nevarētu teikt, ka baigi daudz būtu runājušas, bet katrs vārds vietā. Man vienkārši vajadzēja sajust, ka neesmu viena. Sajutu arī. Un tad vēl Austrīts piezvanīja. Sakiet, ko gribat, bet dēlēnam nav vienalga. Prieks, ka man ir draugi, kas nevis paši cenšas no sevis dot kaut kādus padomus, bet norāda Ceļu.
Mājās pārnācu mierīga un ar apziņu, ka man zem kājām ir stabils pamats.
Šodien sakārtoju savu sagrauto pasaulīti. Nu atkal viss ir savās vietās. Vēl jāpierod. Bet zinu, ka būs labi. Labāk. Viss ir uz labu. Tēvs nemēdz pievērt acis.
Pēc dievkalpojuma Reinis paprasīja, vai negribu braukt apskatīt LEAF nākamo vietu. Vienos izbraukšana. Tajā brīdī īstenībā negribēju, bet pateicu, ka vēl padomāšu. Tad vajadzēja palikt uz mūziķu tikšanos. Beidzās neilgi pirms vieniem. Domāju, ko darīt - iet ēst ar mammu un Osīti un pēc tam mēģināt nolaupīt kādu no bērniem vai arī braukt skatīt to vietu. Mammu nevarēju sazvanīt, Reini gan. Pateicu, ka gribu braukt.
Viņi jau bija izbraukuši, bet necik tālu vēl nebija tikuši. Atbrauca man pakaļ uz baznīcu. Biju mazliet pārsteigta, ka braucam tikai 3 no 14 (vēl Rolis). Nekļūdīgi, bet ar minēšanu atradām Menģeli. Jocīga vieta un jocīgs ceļš uz turieni. Izlikām plakātus un aizgājām uz dievkalpojumu. Draudze maziņa, bez mums bija vēl 13 cilvēki (ieskaitot mācītāju). Bet DK ar visiem dziedājumiem un, protams, draudzes dziesmām. Tikai... bez pavadījuma. Doma tāda - pirmā panta laikā draudze vienojas par kopīgu tonalitāti. Vai vismaz mēģina. Lūgšanas laikā viens tantuks sāka runāt pa telefonu (diezgan skaļi). Ziņojumos (no kanceles) mācītājs pastāstīja par svētdienas skolu un tās norises vietu un laiku. Tas pats tantuks gan iebilda, ka nevis tautas, bet kultūras namā. Mācītājs mierīgi atbildēja, ka tas ir cits pasākums, un turpināja savu sakāmo. Vēl man jāpiemin, ka mums, viesiem no Rīgas, tika iedotas dziesmu grāmatas. Tā vispār uz vietas viņiem grāmatu nav, bet esot uzdāvinātas pāris ar LIELIEM BURTIEM. Priekš vājredzīgajiem. Dziedājām no tādām. Mājupceļā iebraucām Vērenes kapos. Apskatījām savādu, pa pusei sagruvušu celtni. Puiši visvisādi centās izštukot, kāda tā bijusi un izsecināja vienu - tas ir kaut kas jocīgs.
Septiņos iebraucu Rīgā. Biju sarunājusi ar vienu pleciņu, ka varēšu uz tā paraudāt. Aizgāju pie Madaras. Kopīgi lūdzām un parunājāmies. Nevarētu teikt, ka baigi daudz būtu runājušas, bet katrs vārds vietā. Man vienkārši vajadzēja sajust, ka neesmu viena. Sajutu arī. Un tad vēl Austrīts piezvanīja. Sakiet, ko gribat, bet dēlēnam nav vienalga. Prieks, ka man ir draugi, kas nevis paši cenšas no sevis dot kaut kādus padomus, bet norāda Ceļu.
Mājās pārnācu mierīga un ar apziņu, ka man zem kājām ir stabils pamats.
Šodien sakārtoju savu sagrauto pasaulīti. Nu atkal viss ir savās vietās. Vēl jāpierod. Bet zinu, ka būs labi. Labāk. Viss ir uz labu. Tēvs nemēdz pievērt acis.