Nevar salasīt? - December 7th, 2005

Fiziķis man paprasīja, vai es neesmu saslimusi. Nez kāpēc? Īstenībā tieši šodien es jūtos ļoti labi. No rīta man bija pagara, jauka saruna ar Tēvu un vecais, labais dzīvesprieks ir atgriezies savā vietā. Man patīk.

Šī diena man patika. Vakars ne visai (lūzere!!!), bet diena gan bija brīnišķīga. Pabeidzu vienu lielu, svarīgu ieskaites darbu, pie kura strādāju divus mēnešus. Bez tam pašai šķiet, ka viss ir izdarīts nevainojami. Tā gadās reti. Ceru, ka pasniedzējs novērtēs.
Pēc nedēļas un 3 dienām braukšu uz Tukumu. Nezinu vairs, vai gribu. Es tur tāpat gandrīz neko nedarīšu. Jo ko tad es, es jau neko...
Un galu galā man nepatīk tas cilvēks, kas es esmu. Es gribētu būt citādāka. Mani neietekmē vairākuma viedoklis, bet man ir svarīgi, ko domā viens cilvēks. Tas, lūk, ir varen muļķīgi. Bet es tur neko nevaru mainīt. Nu labi, varbūt varu, bet minimāli. Un tāpēc es atkal sapņoju par savu māju jūras krastā...
Man patīk mācīties tad, kad kaut kas ir nogājis greizi. Tāpēc, ka tad neviens neko nejautā, nepārmet, neviens neuzskata mani par naivu un stulbu, neviens nesaka, kā vajadzētu. Tad es vienkārši esmu kaut kādā citā pasaulē.
Bet rīt būs atkal jauna diena. gaidu ar nepacietību.

Īstenībā vienkārši ir vakars un es gribu būt vai nu viena vai arī ar kādu, kam nav vienlaga. Nē, nē, nē, nē, negribu atkal domāt un atcerēties!