Nevar salasīt? - July 14th, 2005

Cik labi, ka man ir tāds Tēvs! Viņš mani mīl, un dažkārt šķiet, ka Viņš vienīgais.
Vakar atbraucu no JD jauniešu nometnes. Prieks, ka varēju uz 3 dienām pazust no pilsētas. Rīga ir skaista tikai rusenī, ziemā un pavasarī. Tad es ierados Rīgā, samaksāju par nometni un sapratu, ka man nepietiek naudas, lai no centra atbrauktu līdz Imantai. Tas bija tik stulbi! Jutos, kā bomzītis. Ģirts iedeva tos 15 santīmus, bet vienalga nožēlojami. Un tad gaidīju autobusu un redzēju, kā puisis iesit meitenei pa seju. Abi stulbi - puisis gļēvs, bet meitene skrien viņam pakaļ. Šoreiz tas ir burtiski. Viņš centās tikt no viņas vaļā, mēģināja aizskriet, bet viņai ar to vēl napietika - skrēja pakaļ. Vienkārši riebīgi.
Šonakt redzēju brīnišķīgu sapni. Es nevienam nemaisījos par kājām. Jā, man pēdējā laikā ir sajūta, ka man nav tiesību dzīvot. Bet sapnī bija citādāk. Pēdējā laikā man atkal nepatīk dzīvot. Dīvaini, ka Tēvs mani tādu mīl un ka ir kaut kas, ko viņš vēlai lai es šeit, dzīvojot uz zemes, izdaru. Katrā ziņā lai arī kas tas būtu ceru, ka drīz to arī izdarīšu.

Forši, es esmu Avrila. Jau 3 gadus. Bet es to vienmēr aizmirstu, un man to laiku pa laikam atgādina. Smieklīgi. Tas cilvēks man vinmēr uzlabo garīgo, atsūtot kādu muļķīgu tekstiņu īstajā laikā. Ja tā padomā, divus gadus neesmu viņu redzējusi. Izrādās, ka arī klasesbiedri var būt noderīgi.