Nevar salasīt? -

Es jūtos izcili draņķīgi, bet universitātē sākt raudāt nebūtu forši. Pat mājās negribu. Ja man būt bišku vairāk naudas, aizbēgtu uz Inčupi, lai arī ārā auksts, bet tā kā pat līdz Inčupei biļeti nevaru nopirkt, jāpaliek starp cilvēkiem. Kur lai es tagad atrodu dzīvesprieku? Nemāku izlikties un negribu. Nu esmu es muļķe, esmu. Zinājāt? Skaidrs, ka zinājāt! Bet par ko es domāju, to gan nezināt. To jūs nevarat zināt. Un kāpēc man skumji, to arī nē. Tad varbūt nevajag minēt?
Turpinu balansēt starp stingru apņemšanos dzīvot ar prieku un lietām, par ko nevar piecāties. Pagājusi tieši nedēļa. Tas ir par maz...